Atbilde uz kolektīvo iedzīvotāju iesniegumu "Par vakcināciju pret COVID-19 un darba attiecībām"

Veselības ministrijā un Tieslietu ministrijā Valsts kancelejas uzdevumā savstarpēji saskaņotas atbildes sniegšanai 2021. gada oktobrī un novembrī ir saņemti Ministru prezidentam A.K. Kariņam adresēti iedzīvotāju iesniegumi, kuros tiek izteikti iebildumi par Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – MK rīkojums Nr. 720) noteikto pienākumu vakcinēties pret Covid-19, akcentējot personu privāto un darba tiesību pārkāpumu.

Tā kā šiem iesniegumiem nepiemīt individuāls raksturs un tie ir sūtīti organizētas akcijas ietvarā, bet atbildes sniegšana katram iesniedzējam prasītu nesamērīgu cilvēkresursu patēriņu, tad saskaņā ar Iesniegumu likuma 6. panta trešo daļu visiem iesniedzējiem tiek sniegta vienota atbilde, kas publicēta izdevumā "Latvijas Vēstnesis", kuru, ja nepieciešams, pēc mutvārdu pieprasījuma izsniedz personiski iesniedzējam.

Veselības ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju sniedz informāciju un skaidrojumu savas kompetences ietvaros uz iesniegumā izteiktajām iedzīvotāju prasībām.

1. Pieprasām atcelt Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" un 2021. gada 13. oktobra Ministru kabineta rīkojumā Nr. 736 "Grozījums Ministra kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" noteiktos ierobežojumus no 2021. gada 15. novembra darbiniekiem turpināt darbu atbilstoši savai profesijai, darba līgumam vai turpināt dienestu.

2. Pieprasām nekavējoties apturēt visus likumprojektus, kas ir vērsti uz darba cilvēka diskrimināciju nodarbinātībā pēc pazīmes uzrāda/neuzrāda digitālo Covid 19 sertifikātu un kurus plānots virzīt izskatīšanai Saeimā.

Covid-19 izraisītāja jaunā delta varianta augstais lipīgums un straujāka slimības norise liek pārskatīt katras valsts gatavību laicīgi reaģēt ar konkrētiem lēmumiem, lai pasargātu iedzīvotājus no Covid-19. Vakcinācijas galvenais mērķis ir novērst hospitalizāciju, smagu saslimšanu un nāvi. Vakcinācija ir saistīta arī ar sociālās solidaritātes vērtību, kas paredz indivīda pienākumu uzņemties nebūtisku risku, lai aizsargātu visu sabiedrības locekļu veselību, jo īpaši to, kuri ir neaizsargāti pret noteiktām slimībām. Latvijā Covid-19 vakcinēšanas stratēģiskais mērķis ir samazināt mirstības un saslimstības radīto slogu uz veselības aprūpes sistēmu un nodrošināt veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas nepārtrauktību.

Latvijas ekonomikas izaugsmi un sabiedrības kopējo labklājību būtiski ietekmē plašā Covid-19 izplatība, kas rada nopietnas sekas uz sabiedrības veselību (liels Covid-19 pacientu skaits ar vidēji smagu un smagu slimības formu slimnīcās, augsts mirstības rādītājs), kā dēļ valstī ir jānosaka plaši epidemioloģiskās drošības pasākumi, kā arī lielais cilvēku skaits, kam ir darba nespēja dēļ saslimšanas ar Covid-19 vai mājas karantīnas ievērošana pēc kontakta ar inficētu cilvēku. Lielākoties ar Covid-19 slimo un slimnīcās nonāk tieši nevakcinētie iedzīvotāji. Līdzšinējie mehānismi cīņai ar šo smago infekciju nav ilgtspējīgi, jo kļūst par arvien nepanesamāku slogu valsts budžetam dīkstāves un citu atbalsta mehānismu apmaksas veidā, kā arī ierobežo mazāk aizsargātākajiem sabiedrības locekļiem (bērniem, sociālās aprūpes iestāžu klientiem, cilvēkiem ar hroniskām un smagām veselības problēmām) tiesības uz kvalitatīvu un drošu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu. Valstij ir jānodrošina gan pakalpojumu saņēmējam, gan pakalpojumu sniedzējam droši publiskie pakalpojumi. Vakcinācija ir vienīgais efektīvais veids, kā cīnīties ar Covid-19 infekciju un Latvijas sabiedrībai atgriezties normālā ikdienas dzīvē. Nepastāv vakcinācijai līdzvērtīgu epidemioloģiskās drošības pasākumu gan attiecībā uz inficēšanās riskiem, gan arī uz infekcijas pārneses riskiem.

Ņemot vērā minēto, arī publiskajā sektorā un jomās, kur tiek sniegti pakalpojumi un notiek darbs klātienē, ir jāparedz prasība būt vakcinētam. Tāpat arī valsts un pašvaldību iestādēs ir jānodrošina darba efektivitāte un nepārtrauktība, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību jebkurā laikā. Tādēļ nav pieļaujams, ka uzliesmojuma dēļ valsts vai pašvaldības iestādē tiek ierobežota pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem.

Darba vide un ar to saistītā mobilitāte un pulcēšanās ir tie apstākļi, kas veicina vīrusa izplatību. Dodoties uz darbu klātienē, tiekoties ar kolēģiem, klientiem, sadarbības partneriem un citām personām, kā arī atgriežoties mājās no darba, cilvēki tiek pakļauti būtiskam riskam satikt kādu inficētu personu.

Lai mazinātu iespēju inficēties pašiem un inficēt citus, visiem nodarbinātajiem, kuri strādā vai dienesta pienākumus pilda valsts, pašvaldību iestādēs, kā arī to kapitālsabiedrībās, ir noteikts pienākums no 15. novembra uzrādīt sadarbspējīgu Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu (MK rīkojums Nr. 720 5.3. punkts). Šis pienākums no 15. decembra attiecināms uz visiem darbiniekiem, tostarp brīvprātīgajiem un personām ar ārpakalpojuma līgumiem, kuri veic darba pienākumus klātienē. Vakcinācija pret Covid-19 ir būtiskākais nosacījums, lai ne tikai varētu pilnvērtīgi pildīt darba pienākumus, bet arī samazinātu vīrusa izplatības intensitāti Latvijā. Pandēmijas beigas nozīmētu visu ierobežojumu atcelšanu un brīvas iespējas klātienē pulcēties, mācīties, strādāt un izklaidēties. Jau no 2021.gada 15. novembra tiem, kuri uzrāda vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, ir plašākas iespējas klātienes izglītībai, saņemt pakalpojumus un iepirkties klātienē, kā arī apmeklēt kultūrvietas.

Cīņā pret plašo Covid-19 izplatību ir nepieciešama plaša sabiedrības vakcinācija pret Covid-19, tāpēc daudzas pasaules valstis ir noteikušas pienākumu vakcinēties pret Covid-19. Katra Eiropas Savienības valsts īsteno savu imunizācijas programmu, un katra valsts patstāvīgi izlemj, vai vakcinācija ir jānosaka kā pienākums vai brīvprātīgs pasākums attiecīgās valsts teritorijā, ņemot vērā tādus faktorus kā katras valsts individuālo veselības aprūpes sistēmas kapacitāti, tiesiskās sistēmas un kultūras normas, un iedzīvotāju sadarbību un uzticēšanos vakcinācijas veikšanai.

Arī šobrīd ir skaidra vienprātība, ka valstīm nepieciešams sasniegt augstāko iespējamo vakcinācijas līmeni sabiedrībā, lai pārvarētu Covid-19 izraisīto krīzi. Citas valstis arī ir izvēlējušās dažādu sabiedrības grupu obligātu vakcināciju, lai palielinātu vakcinācijas aptveri un aizsargātu īpaši apdraudētās sabiedrības grupas (Factbox: Countries making COVID-19 vaccines mandatory: https://www.reuters.com/business/healthcare-pharmaceuticals/countries-making-covid-19-vaccines-mandatory-2021-08-16/). Piemēram, Itālija izvēlējusies vispārēju darbaspēka vakcināciju (Italy makes COVID health pass mandatory for all workers: https://www.reuters.com/world/europe/italy-readies-law-make-covid-health-pass-mandatory-all-workers-2021-09-16/), savukārt Francija izvēlējusies veselības aprūpē nodarbināto vakcināciju, ko par tiesisku atzinusi arī Francijas Valsts padome (CE, August 30, 2021, Gentillet, n° 455623; CESDH).

ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātā 36. Vispārējā komentāra par Pakta 6.pantu (tiesības uz dzīvību) 26. punktā sniegts padziļināts skaidrojums par to, ka pozitīvais valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī atbilstošu pasākumu veikšanu, lai risinātu tādus vispārējos stāvokļus sabiedrībā, kas var radīt tiešus draudus dzīvībai vai liegt indivīdiem cienīgi izmantot savas tiesības. Šie vispārējie pasākumi var ietvert arī dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanu, tāpat pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu personām tūlītēju piekļuvi svarīgām precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, pajumtei, veselības aprūpei, elektrībai, kā arī citus pasākumus, kas veicinātu un atvieglotu atbilstošus vispārīgus apstākļus, piemēram, atbalstītu efektīvus ārkārtas veselības aprūpes pakalpojumus.

Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā no vienas puses pieprasa, lai valsts izveido tādu tiesību un veselības sistēmu, kas spētu indivīdus pasargāt no pandēmijas radītajām sekām, aizsargāt sabiedrības veselību un normalizēt situāciju, lai pēc iespējas sasniegtu tādu veselības stāvokli, kāds bijis pirms pandēmijas radītā veselības apdraudējuma, bet, no otras puses, pieprasa, lai ikviena iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un domu, pārliecības un ticības brīvību būtu balstīta pienācīgā kārtā pieņemtā normatīvajā regulējumā, kas vērsts uz noteikta leģitīma mērķa sasniegšanu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (ir samērīgs).

Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteiktie pasākumi (tajā skaitā arī darbinieka pienākums vakcinēties) un valsts pienākumu un pilnvaru apjoms skatāms Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme) nostiprināto principu un pamattiesību kontekstā. Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt nopietnus pasākumus dzīvības saglabāšanai (piemēram, likvidēt epidēmijas). Satversmes 111. pants paredz valsts pienākumu aizsargāt cilvēku veselību. Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot atsevišķu personu pamattiesības. Līdz ar to, no Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību, izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai

Satversmes tiesa atzinusi, ka lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību nav absolūtas, tās nenozīmē visatļautību un, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, valsts var tās ierobežot (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 21. punktu; 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punktu).

Pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības - sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Saistībā ar tiesībām pildīt valsts dienestu Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus. Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām tiesiskām un faktiskām atšķirībām.

Jāuzsver, ka prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba vai amata pienākumu pildīšanai mērķis bez sabiedrības veselības aizsardzība ir arī citu būtisku sabiedrības tiesību nodrošināšana. Regulējums vērsts uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās atsākšanas iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības kvalitātei. No valsts ekonomiskās situācijas ir atkarīga sabiedrības labklājība un citu pamattiesību, it īpaši sociālo tiesību, ievērošana pienācīgā līmenī. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā. Attiecīgi valsts pienākumi Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanā ir cieši saistīti arī ar visas sabiedrības labklājību un drošību, un jebkuri konkrēti pasākumi, tostarp vakcinācija pret Covid-19 infekciju, ir skatāmi arī citu tiesību kontekstā. Tādēļ arī sabiedrības pēc iespējas ātrāka atgriešanās normālos apstākļos, kuros Covid-19 infekcijas radītais apdraudējums un tam sekojošie ierobežojumi būs novērsti vai ievērojami samazināti, ir nepieciešama ne tikai sabiedrības veselības aizsardzībai, bet arī valsts ekonomiskai atlabšanai un normalizācijai, kas savukārt nodrošina arī citu tiesību aizsardzību un īstenošanu ilgtermiņā.

Savukārt diskriminācijas aizlieguma principa būtība ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības. Diskriminācijas aizliegums aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet gan tikai stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz noteiktām aizliegtām pazīmēm (vecums, tautība, dzimums, rase, garīgās un fiziskās veselības stāvoklis u.c.), un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu varētu konstatēt gadījumā, ja atšķirīgas attieksmes pamatā būtu kāda aizliegtā atšķirīgas attieksmes pazīme. Lai novērstu personas pamattiesību ierobežojumu, pamatojoties uz veselības stāvokli, Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 662) ir paredzēts vakcinācijas prasības izņēmums. Proti, MK noteikumos Nr. 662 ietvertais 220. punkts paredz, ka, pamatojoties uz šo noteikumu 219. punktā minēto klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu konsilija atzinumu par personas vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu termiņu, laikposmā līdz attiecīgās personas vakcinācijai pret Covid-19 infekciju:

• Covid-19 testi, lai iegūtu testēšanas sertifikātu, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem;
• personai netiek piemērota prasība būt pilnībā vakcinētai darba pienākumu veikšanai vai dalībai klātienes studiju procesā, un persona šajā laikposmā uzrāda testēšanas sertifikātu.

Tādējādi normatīvais regulējums ir novērsis iespēju, ka saistībā ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta prasību darba vai amata pienākumu pildīšanai tiktu pieļauta diskriminējoša attieksme pret personām, kurām ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju.

Uzsverams, ka Saeimas 2021. gada 4. oktobrī pieņemtais likums "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" tikai kā galējo līdzekli paredz darba vai dienesta attiecību izbeigšanu ar darbinieku (amatpersonu), ja nav iegūts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, kas nepieciešams darba vai amata pienākumu izpildei. Ja tomēr persona neiegūst vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, tai ir tiesības uz atbalstu bezdarba gadījumā saskaņā ar likumu "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu.

3. Pieprasām apsvērt iespējas nodrošināt iestādes ar Covid-19 eksprestestiem, lai operatīvi noskaidrotu inficētu personu darba vietā un laicīgi viņu izolētu.

Šobrīd ļoti plaši tiek ieviesta testu izmantošana gan izglītības iestādēs, gan darba vietās. No dienas uz dienu tiek ievērojami paplašināts antigēnu testu veikšanas punktu tīkls un pakalpojumu pieejamība. Lai paplašinātu testēšanas iespējas izglītojamo vidū, izglītības iestādēs tiek ieviesti paštesti arī personām ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Perspektīvā šāda pieeja arī tiks ieviesta darba vietās.

Tajā pat laikā ir jāapzinās, ka testēšana pret Covid-19 nevar aizstāt vakcināciju, jo tests cilvēku nepasargā no inficēšanās, kā arī no vidēji smagas vai smagas slimības formas vai nāves no Covid-19. Veicot testu, tiek fiksēts, ka testa veikšanas brīdi cilvēks nav inficēts vai infekciozs atkarībā no testa jutības (laboratorijā veikts RNS tests var atklāt inficēšanos jau pirms cilvēks kļuvis infekciozs, bet antigēnu testi atklāj inficēšanās gadījumus, kad cilvēks jau ir infekciozs), bet tas nevar garantēt, ka cilvēks nekļūst infekciozs jebkurā brīdī pēc testēšanas.

Par to, ka testi nav alternatīva vakcinācijai, liecina Covid-19 izplatības dinamika ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās un ārstniecības iestādēs, kur jau pagājušajā gadā tika veikta plaša skrīninga testēšana, tomēr pagājušā gada nogalē un 2021. gada sākumā bija novērojama ļoti plaša Covid-19 izplatība ar lielu vidēji smagu, smagu, tai skaitā stacionēto, gadījumu īpatsvaru, kā arī ievērojamu nāves gadījumu skatu. Ieviešot vakcināciju ārstniecības iestādēs un ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs, ievērojami samazinājās Covid-19 izplatība un īpaši samazinājās stacionēto gadījumu un nāves gadījumu skaits šajās iestādēs.

Tādēļ Covid-19 testēšana ir viens no papildu drošības pasākumiem kopējo pretepidēmijas pasākumu kopumā, bet tas nevar aizvietot vakcinēšanos pret Covid-19, kas ir būtiskākais profilakses līdzeklis.