Protests tika iesniegts, jo, iepazīstoties ar apelācijas instances tiesas spriedumu, tika konstatēts, ka tiesa nepareizi izpratusi un piemērojusi Krimināllikuma Vispārīgās un Sevišķās daļas normas, kā arī tiesa pieļāvusi būtiskus Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumus pierādījumu vērtēšanā, kas novedis pie nepamatota un nelikumīga tiesas sprieduma.

Apelācijas instances tiesa nav vērtējusi virkni valsts apsūdzības un arī pirmās instances tiesas norādītos pierādījumus un nav arī motivēti tos noraidījusi. Turklāt pierādījumi vērtēti tendenciozi, selektīvi un fragmentāri. Pierādījumi vērtēti arī  virspusēji un neatbilstoši to saturam. Tiesa arī nekritiski vadījusies no pašu apsūdzēto deklaratīvām liecībām, nepamatoti piedodot tām lielāku nozīmi un ticamību, nekā pārējiem pierādījumiem.

Tas novedis pie apelācijas instances tiesas absolūti kļūdainiem un pierādījumiem neatbilstošiem secinājumiem par lietu pamatjautājumos, proti, ka apsūdzētie 2002. gada 14. novembrī, slēdzot līgumu ar “Kempmayer Media Limited”, nav vēlējušies prettiesiski un nepamatoti iegūt DLRTC mantu un nav arī šajā nolūkā izmantojuši viltu, ka apsūdzētie ir rīkojušies DLRTC interesēs, ka līgums bijis DLRTC izdevīgs un nav bijis mākslīgi sadārdzināts un ka apsūdzēto darbības nav radījušas kaitējumu.

Valsts apsūdzības ieskatā, apelācijas instances tiesas pieļautie likuma pārkāpumi dod pamatu apelācijas instances tiesas spriedumu atcelt pilnībā un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.