Pētījuma galvenā būtība

Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas izpratne par civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem Latvijas civiltiesībās piedzīvojusi ievērojamas, dinamiskas pārmaiņas. Galvenokārt tas ir sakāms par pirmo, t.s. “izejas punkta” atbildības priekšnoteikumu. Šobrīd jautājums par to, kas īsti ir pirmais atbildības priekšnoteikums, atrodas zināmā nenoteiktības stāvoklī, ievērojot, ka pastāv divas, ja tā var teikt, tiesību skolas. Pirmā no tām ir attaisnojumu koncepcija, kas Latvijā pirmo reizi parādījās ap 2005. gadu, tai gadu gaitā pamazām iesakņojoties tiesu praksē. Attaisnojumu koncepcija fokusējas uz iespējamā tiesību aizskārēja uzrādītajiem attaisnojumiem, kā pirmo atbildības priekšnoteikumu izvirzot prettiesisku rīcību. Vienlaikus tā paredz atteikšanos no vainas jēdziena lietojuma, norādot, ka nav pamata vērtēt vainu, jo tā pēta personas psihisko attieksmi, savukārt vainas pakāpēm var piešķirt tikai palīgnozīmi atsevišķos atbildības aspektos. Otrā tiesību skola ir vainas koncepcija, kas parādījās ap 2015. gadu un priekšplānā izvirza objektīvu kategoriju – vainu (neuzmanību) kā galveno atbildības priekšnoteikumu, kurā fundamentālu lomu ieņem krietna un rūpīga saimnieka (saprātīgas personas) klauzula. Atbilstoši minētajai vainas koncepcijai rīcības prettiesiskums ir tikai atbildības priekšnoteikumu izvērtēšanas gala slēdziens. Tiesu praksē šobrīd sastopami kā attaisnojumu koncepcijai, tā arī vainas koncepcijai atbilstoši motivēti tiesu nolēmumi.

Darba autora galvenais mērķis ir izvirzīt konkrētus šī pirmā atbildības priekšnoteikuma kritērijus un aprakstīt šo kritēriju pazīmes, kā arī vadlīnijas minēto kritēriju vērtēšanā, nolūkā veicināt konsekventu pieeju atbildības piemērošanas jautājumos. Tēzes izvirzīšana par pamatotāko pirmā civiltiesiskās atbildības priekšnoteikuma nosaukumu vai arī noteikt precīzu atbildības priekšnoteikumu skaitu ir otršķirīgs, bet ne mazsvarīgs šī darba uzdevums. Šo domu autors pamato tostarp ar apsvērumu, ka beigu beigās, tiesību piemērotājam praksē vērtējot civiltiesiskās atbildības piemērošanu, būtiskāk būs nevis tas, kā, piemēram, tiesas nolēmuma motīvu daļā tiks nodēvēti atbildības priekšnoteikumi, bet gan šo priekšnoteikumu kritēriju vispusīga, izsvērta un konsekventa analīze. Jo neatkarīgi no tā, kā dēvē pirmo atbildības priekšnoteikumu, jebkurā gadījumā runa būs par iespējamā tiesību aizskārēja rīcības brīvības, no vienas puses, un cietušā tiesību aizsardzību, no otras puses, savstarpēju līdzsvarošanu.

Attiecīgi darba mērķa sasniegšanai autors vispirms identificējis Latvijas civiltiesībās pastāvošo problemātiku, kas saistāma ar vainas jēdzienu, galvenokārt analizējot Civillikuma normas un to vēsturisko izcelsmi. Tad autors galveno uzmanību veltījis centrālajam vainas koncepta jēdzienam “krietns un rūpīgs saimnieks”, ar kura palīdzību nosaka prasītās rūpības standartu, kā arī citiem neuzmanības kritērijiem. Pēc tam autors analizējis vainas pakāpes “rupja neuzmanība” un “ļauns nolūks”, to konstatēšanas kritērijus un šo vainas pakāpju savstarpējā nošķīruma nepieciešamību. Tāpat autors darbā pievērsies vainai un vainas pakāpēm līgumiskās atbildības piemērošanā. Darba analīze noslēgta, sniedzot viedokli par iederīgāko koncepciju Latvijas civiltiesībās, prettiesiskuma jēdziena vietu civiltiesiskās atbildības sistēmā, kā arī par vainas pakāpju iedalījuma nozīmi.

Pētījuma nozīme un novitāte

E.Branta promocijas darba viens no galvenajiem secinājumiem ir tāds, ka Latvijas civiltiesībās vainas un vainas pakāpju jēdzienam atbildības piemērošanā ir fundamentāla nozīme. Vispārējā atbildības modelī tieši vainas pamatforma “neuzmanība” kā objektīva kategorija ir centrālais jēdziens, ar kura palīdzību noskaidro, vai iespējamajam tiesību aizskārējam par citai personai nodarīto kaitējumu var piemērot atbildību. Savukārt prettiesiska rīcība atbildības priekšnoteikumu vērtēšanā, kā tas argumentēts darbā, ir drīzāk gala secinājums, bet ne tajā ietilpstošs patstāvīgs priekšnoteikums. Tāpat darbā izteikti secinājumi par vainas koncepciju kā iederīgāko atbildības koncepciju Latvijas delikttiesībās, savukārt attaisnojumu koncepciju – kā zināmā mērā piemērotu līgumtiesībām.

Turklāt darbā piedāvāti vairāki priekšlikumi prasītās rūpības standarta noteikšanas metodoloģijā, kā arī raksturoti vainas vērtēšanas kritēriji: kaitējuma iestāšanās risks (kaitējuma paredzamība), piesardzības pasākumi (kaitējuma novēršamība), zināšanas un prasmes u.c. Tāpat darbā aplūkotas dažādas īpatnības bezdarbības kā neuzmanības izpausmes konstatēšanā, kā arī prasītās rūpības standarta noteikšanā, ja konkrēto dzīves situāciju regulē tiesību norma. Par darba novitāti, cita starpā, liecina arī tas, ka autora darbā tiek piedāvāts kopumā atšķirīgs redzējums par vainas un tās pakāpju nozīmi civiltiesiskās atbildības piemērošanā, šajā ziņā Latvijas līgumtiesību kontekstā piedāvājot jaunu skatījumu.

Zinātniskā grāda pretendenta E. Branta darbu recenzē Latvijas Universitātes docents Dr.iur. Edvīns Danovskis, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Dr.iur.habil. Osvalds Joksts un Tartu Universitātes profesors Dr.iur. Janno Lahe.

Promocijas darba aizstāvēšana notiks 2022. gada 17. maijā plkst. 9.00 LU Tiesību zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē tiešsaistē ZOOM platformā.

Ar darbu var iepazīties Latvijas Universitātes daudznozaru bibliotēkā (Raiņa bulvārī 19, 203. telpā, 2. stāvā).

Lūdzam interesentus reģistrēties dalībai sēdē līdz 2022. gada 12. maijam, rakstot uz e-pastu agnese.steinberga@lu.lv