29. Septembris 2022 17:03
Jaunumi / Satversmes tiesas prakse
Satversmes tiesa izbeidz tiesvedību lietā par normu, kas paredz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu zemes piespiedu nomai
4

Satversmes tiesa 2022. gada 29. septembrī pieņēma lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-24-01 “Par Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punkta “c” apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz zemes iznomāšanu piespiedu nomas gadījumos, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam”.

Apstrīdētā norma

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punkta “c” apakšpunkts:

“Šā likuma izpratnē par pakalpojumu sniegšanu ir uzskatāma arī lietu noma.”

Augstāka juridiska spēka normas

  • Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. panta pirmais teikums: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”
  • Satversmes 105. panta pirmais, otrais un trešais teikums: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc akciju sabiedrības “Pilsētas zemes dienests” un akciju sabiedrības “Zemes īpašnieku ģilde” (turpmāk arī – pieteikumu iesniedzējas) pieteikumiem. Pieteikumu iesniedzējas ir reģistrētas Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, un norāda, ka to īpašumā ir zeme, uz kuras atrodas citām personām piederoša būves, tādējādi radot zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Atbilstoši apstrīdētajai normai piespiedu nomas attiecības ir uzskatāmas par pakalpojumu, kas ir apliekams ar pievienotās vērtības nodokli. Tā kā pieteikumu iesniedzējas nevarēja vienoties ar būvju īpašniekiem par zemes piespiedu nomas maksu, tās vērsās tiesā ar prasījumu par zemes nomas maksas un par to aprēķināmo pievienotās vērtības nodokļa piedziņu no būvju īpašniekiem. Tiesa noraidīja prasību daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu no būvju īpašniekiem.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka tām kā zemes īpašniecēm nevar noteikt pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli no atlīdzības par zemes piespiedu nomu, jo tādā gadījumā apstrīdētā norma būtiski samazinot kopējos ienākumus, ko zemes īpašnieks gūst no sev piederošas lietas iznomāšanas. Šāda kārtība arī pārkāpjot tiesiskās vienlīdzības principu, jo personām, kas nav reģistrētas Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, salīdzināmos apstākļos pievienotās vērtības nodoklis par zemes piespiedu nomu neesot jāmaksā. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata, un tā neesot samērīga.

Tiesas secinājumi

Satversmes tiesa secināja, ka lietas pamatjautājums ir par pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli no zemes nomas maksas. Tāpēc Satversmes tiesa visupirms izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam un secīgi pēc tam pārbaudīja, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa konstatēja, ka Saeima atbildes rakstos bija norādījusi apsvērumus, kas var būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā. Proti, Saeima norādīja, ka:

1) Pieteikumu iesniedzēju tiesību uz īpašumu aizskārums neizriet tieši no apstrīdētās normas;

2) Pieteikumu iesniedzējas neesot izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem;

3) akciju sabiedrība „Zemes īpašnieku ģilde” esot nokavējusi termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma rada Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojumu, kā arī pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā izskatāmajā lietā nebija uzskatāma par iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Līdz ar to Satversmes tiesa pirmos divus Saeimas norādītos apsvērumus par tiesvedības izbeigšanu lietā atzina par nepamatotiem.

Savukārt Saeimas argumentu par to, ka Pieteikumu iesniedzējas nokavējušas termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai, Satversmes tiesa atzina par pamatotu. Proti, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir imperatīva un formulēta nepārprotami, tā nepieļauj izņēmumus un Pieteikumu iesniedzējas atradās tās tvērumam tipiskā situācijā. No lietu materiāliem un Tiesu informatīvās sistēmas Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikumu iesniedzējas sniegušas pakalpojumu piespiedu zemes nomas attiecību ietvaros un apzinājušās, ka zemes nomas maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, vairāk nekā sešus mēnešus pirms vēršanās Satversmes tiesā.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa secināja, ka no apstrīdētās normas neizriet tādas tiesiskās sekas, uz kurām norādījušas Pieteikumu iesniedzējas, un tā neaizskar Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz tiesisko vienlīdzību.

Tādējādi Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā arī daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

  • Satversmes tiesa nolēma:

izbeigt tiesvedību par Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punkta „c” apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz zemes iznomāšanu piespiedu nomas gadījumos, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam”.

Lēmums nav pārsūdzams.

Lēmuma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.

patīk
drukāt
 
 
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Toms Dreika
29. Septembris 2022 / 22:18
0
ATBILDĒT
Ļoti žēļ, ka izbeigta tiesvedība. Šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa varēja nozīmīgi attīstīt tiesību izpratni un mijiedarbību ne tikai nodokļu jomā.

Te bija ļoti labi un kompleksi jautājumi, kas nākotnē parādīsies vēl un būs jārisina no jauna.

Laikam Satversmes tiesa ir taupījusi savu resursu, ņemot vērā, ka šajā jomā jautājums pēc būtības ir atrisināts ar piespiedu nomas reformu. Lietas kompleksitātes dēļ šajā lietā varēja atrast argumentus lietas izbeigšanai (tāpat kā argumentus tās turpināšanai), bet cerams, ka tāda nebūs pieeja nākotnes gadījumos, kuros likumdevējs jautājumu pēc būtības neplānos risināt.

Nevar gan piekrist pieejai, ka konstitucionālā sūdzība pieteicējiem būtu bijusi jāsniedz pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās, jo ar to brīdi tikai tika radīta nerisināma vienlīdzības principa problēma specifisku gadījumu loģikas ietvaros (kas pieteicējus vēl neskāra, bet pirmos gadus skāra dalītā īpašuma būvju īpašniekus). Pieteicēju aizskārums izkristalizējās ar Augstākās tiesas 2019. gada 9. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-42/2019, kas mainīja tiesību normas piemērošanas praksi specifiskos gadījumos (risinot vienlīdzības problēmu būvju īpašnieku pusē, pārliekot to uz zemes īpašniekiem). Bet, vai Satversmes tiesa būtu ierosinājusi tiesvedību, kas pamatota ar jaunu AT praksi jautājumā, ja persona pati nav izgājusi tiesvedības ceļu, lai nonāktu šīs AT prakses piemērošanā?

Tas joks ir tāds, ka pēc 2019. gada AT sprieduma, ja dalītā īpašumā puses spēja noslēgt līgumu un vienoties, tām obligāti saskaņā ar likumu bija jāapliek piespiedu noma ar PVN atbilstoši šī nodokļa kā apliekamā nodokļa būtībai. Savukārt, ja puses vērsās tiesā, šis nodoklis tika pārvērsts par ieturamo nodokli. Tas ir neloģisks koncepts, kas vienlaikus veicina tiesvedību ierosināšanu, turklāt garantē tiesību piemērošanu citādi, ja tiesvedība tiek ierosināta (kas ir labs tiesību teorijas kamols). Šis stāvoklis bija sekas tam, ka ar likumu bija radīta loģiski nerisināma problēma, ko AT izšķirās risināt vienā virzienā (kur labu izvēļu nebija). Un šādas prakses ietvaros saskaņā ar ST spriedumiem likumdevējam bija jānosaka likumā taisnīgs maksas apmērs, kas visu ainu ņemtu vērā (tas vnk. loģiski nav iespējams).

Ja kāds vērstos ar konstitucionālo sūdzību pamatojoties uz AT praksi, varētu tieši tāpat neierosināt tiesvedību, jo pieteicēja tiesību aizskāruma vēl nav (aizskārums rodas tikai tad, ja piespiedu nomas strīdu izšķir tiesa atbilstoši AT praksei). Atkal, ja kāds uz ST dodos pēc normas spēkā stāšanās, 2013. gadā visi secinātu, ka tiesību aizskāruma vispār nav, jo PVN taču ir apliekamais nodoklis.

Līdz ar to visās variācijās bija iespēja ST atteikt ierosināt tiesvedību vai to izbeigt, par spīti konceptuālai problēmai. Šis lēmums diemžēl normalizē to stāvokli, kas bija un atkal radīs nepārdomātu tiesību politiku, kas AT nostādīs stāvoklī, kurā ir tikai iespēja novērst vienu problēmu, radot otru. Tikai nākotnes gadījumos var būt runa par daudz lielāka mēroga sekām.
par PVN > Toms Dreika
30. Septembris 2022 / 13:50
0
ATBILDĒT
"...pēc 2019. gada AT sprieduma, ja dalītā īpašumā puses spēja noslēgt līgumu un vienoties, tām obligāti saskaņā ar likumu bija jāapliek piespiedu noma ar PVN atbilstoši šī nodokļa kā apliekamā nodokļa būtībai. Savukārt, ja puses vērsās tiesā, šis nodoklis tika pārvērsts par ieturamo nodokli. Tas ir neloģisks koncepts"

Ja atbilstoši Senāta iztulkojumam galīgā summa nomniekam nedrīkst pārsniegt likumā noteikto, tad PVN ir gluži tāpat jāpieskaita, tikai mazākai nomas maksai. Tāpēc vien, ka kopā nevar pārsniegt kaut kādu skaitli x, PVN nemaina savu būtību no „apliekama" uz „ietveramu" nodokli (šķiet, šim pāri netika arī TM savā viedoklī ST).
Toms Dreika > par PVN
2. Oktobris 2022 / 02:40
0
ATBILDĒT
Var, protams, piegrozīt ciparus un apgalvot, ka būtība nemainās (jo redz grāmatvediski varam sarakstīt tā), bet tad mēs nonākam pie jautājuma par likumā noteikta relatīvā cipara saturu un ST 3 spriedumiem par piespiedu nomas maksas apmēru.

Vai likumā noteiktā relatīvajā ciparā (parasti 6%) PVN bija ņemts vērā? Ja bija, tad kā šo ciparu pamatot kā taisnīgu visiem tiem dalītā īpašuma gadījumiem, kas ir ārpus PVN piemērošanas jomas? Tad sanāk, ka jau likumdevēja noteiktais lielums ir klaji netaisnīgs pret daļu būvju īpašniekiem un daļai zemes īpašnieku paredz papildu atlīdzību tikai tādēļ, lai būtu taisnīgs arī PVN piemērošanas gadījumos.

Grozies kā gribi, sanāk PVN kā ieturamais nodoklis (pēc faktiskā stāvokļa) gadījumos, kur strīdu izšķīra tiesa, vai arī sanāk nomas maksas relatīvais cipars, kurā PVN nekādā veidā nav ņemts vērā, kas rada virkni netaisnību dažādiem subjektiem dažādās situācijās. Tad likumdevējs nebija saprātīgs vienā vai otrā apsektā?
Neloģisku karkasu nevar iegrozīt loģikā, var tikai izvēlēties kurā greizajā pusē stāvēt.

Vienīgais objektīvais arguments šīs lietas atstāšanai vēsturei (aizmirstot, ka šādi piemērošanas modeļi nodokļu jomā var parādīties arī ārpus dalītā īpašuma) ir tāds, ka 6% no kadastrālās vērtības gadā bija pārāk liels cipars, tāpēc var atstāt to situāciju, ka daļai saņēmēju noteiktā laika periodā daļa no tā aizgāja PVN maksāšanā. Bet tas nav juridisks arguments.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
Lasītākie jaunumi
SATVERSMES TIESAS PRAKSE
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 256 iestādes
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties