Aldis Laviņš uzsvēra, ka sabiedrība, kas balstās uz brīvības ideju, ir vispiemērotākā vide, kur indivīds var sevi realizēt dažādos veidos, sniedzot ieguldījumu arī valsts attīstībā. Vienlaikus ir jāapzinās, ka sociālā daudzveidība var ietekmēt sociālo mieru. Tāpēc konstitucionālajām tiesām ir jārespektē indivīda brīvība, līdzsvarojot to nacionālās konstitucionālās identitātes negrozāmā kodola ietvaros. Demokrātija nedrīkst funkcionēt vienīgi tādā veidā, ka kāda sabiedrības grupa to akceptē tikai tad, kad tai vēlamais viedoklis gūst virsroku.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs aicināja kongresa dalībniekus uz diskusiju, norādot, ka individuāls pieteikuma veids – konstitucionālā sūdzība – ir efektīvs līdzeklis cilvēktiesību aizsardzībai, tāpēc konstitucionālās tiesas būtībā ir kļuvušas par galvenajiem spēlētājiem visas sabiedrības “vienotības dažādībā” nodrošināšanā. Tamdēļ ir nepieciešams diskutēt par to, kādi varētu būt iemesli tam, ka daudzās tiesību sistēmās visā pasaulē joprojām nav ieviests individuālas konstitucionālās sūdzības institūts.

Savā priekšlasījumā Aldis Laviņš arī uzsvēra, ka precīza tiesiskā regulējuma esība konferences dalībvalstu tiesību sistēmās nevar būt par galveno priekšnoteikumu sociālā miera nodrošināšanai. Nepieciešamība garantēt sociālo mieru izriet no vērtībām, kas ir nostiprinātas demokrātisko valstu konstitūcijās. Arī tad, ja “sociālā miera tiesiskais regulējums” expressis verbis nepastāv, tādas vērtības kā demokrātija, ilgtspēja, cilvēka cieņa un pamattiesību aizsardzība ir tie pamatpīlāri, kam jāgarantē miers un sabiedriskais izlīgums ikvienā situācijā. Interpretējot pamattiesību katalogu kopsakarā, ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp konkurējošām tiesībām un interesēm.

Savas uzstāšanās noslēgumā Aldis Laviņš vērsās pie kongresa dalībniekiem, uzsverot paneļdiskusijas temata nozīmi apstākļos, kad Eiropā norisinās karš. Atsaucoties uz pieteikuma konstitucionālajās tiesās patieso jēgu, plašajai konstitucionālās justīcijas tiesnešu auditorijai tika uzdots jautājums – ar kādu pieteikumu izskatīšanu nodarbojas Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa, kas joprojām ir konferences dalībniece? Atbildi uz to ir sniegusi pati tiesa, pirms trim dienām pārkāpjot starptautiskās tiesības un apstiprinot Ukrainas teritorijas daļas aneksiju. Tādējādi šī tiesa ir pārvērtusies par politisku institūciju autokrātiska režīma ambīciju leģitimēšanai, un tai nerūp sociālais miers ne Ukrainā, ne savā valstī. Šāda tiesa vairs nav tiesa Pasaules Konstitucionālās justīcijas konferences statūtu 1. panta izpratnē. Konferences mērķis ir apvienot visas pasaules konstitucionālās tiesas, kuras patiesi ir apņēmušās garantēt tādas kopīgas vērtības kā tiesiskums, demokrātija, cilvēktiesību aizsardzība un cilvēka cieņa. Ja citu kontinentu konstitucionālās tiesas joprojām uzskata, ka Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa ievēro statūtu 1. pantu, tad rodas jautājums – kam vēl pasaulē būtu jānotiek, lai tas varētu kalpot par reālu pamatu agresorvalsts tiesas izslēgšanai no pasaules konstitucionālo tiesu saimes?

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa priekšlasījuma videoieraksts (angļu valodā) pieejams ŠEIT.