Satversmes tiesā lieta tika ierosināta pēc advokatūrai piederīgas personas iesniegtas konstitucionālās sūdzības par Latvijas Republikas Advokatūras likuma 16. panta 3. punkta atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma noteic, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Jau vairākus gadus atpakaļ attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir stājies spēkā lēmums par kriminālprocesa  izbeigšanu, kas atbilstoši apstrīdētajai normai ir pamats izslēgt viņu no zvērinātu advokātu skaita. Vienlaikus Latvijas Zvērinātu advokātu padome šādu lēmumu lietas izskatīšanas laikā vēl nebija pieņēmusi. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un ka tās pamattiesību aizskārums ir nākotnē sagaidāms ar padomes lēmuma pieņemšanas brīdi.

Satversmes tiesa secināja, ka Advokatūras likuma 16. pantā ir tādi tiesiskie pamati, kuru iestāšanās gadījumā vēlāk pieņemtais padomes lēmums par personas izslēgšanu no advokātu skaita nerada tiesisku ietekmi uz personas tiesībām uz nodarbošanos, jo to rada jau Advokatūras likuma 16. pantā norādītā tiesiskā pamata iestāšanās. Piemēram, atbilstoši Advokatūras likuma 16. panta 4. punktam no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tāda pati situācija ir konstatējama arī apstrīdētās normas gadījumā.

Satversmes tiesas ieskatā nav iespējams atzīt, ka laika posmā starp šādiem nolēmumiem un padomes lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita, persona vēl saglabā tiesības uz nodarbošanos zvērināta advokāta statusā. Šāds secinājums novestu pie tiesību sistēmai neatbilstoša rezultāta. Būtībā šādos gadījumos padomes lēmuma par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita mērķis ir izdarīt izmaiņas zvērinātu advokātu sarakstā, informējot pārējo sabiedrību. Lai arī Padome vēl var nebūt pieņēmusi lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita, tiesisks šķērslis būt par zvērinātu advokātu personai rodas jau ar lēmuma, ar kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, spēkā stāšanos.

Tātad konkrētajā lietā apstāklis, kas saskaņā ar likumdevēja izšķiršanos nav savienojams ar zvērināta advokāta būtību, ir iestājies jau pirms padomes lēmuma pieņemšanas. Tiesa secināja, ka šajā gadījumā nevis padomes lēmums, bet gan apstrīdētajā normā norādītā tiesiskā pamata iestāšanās ir šķērslis personas nodarbošanās zvērināta advokāta statusā turpināšanai.

Jāuzsver arī, ka šajā konkrētajā gadījumā tiesa vērā ņēma arī advokāta institūta nozīmi un advokatūras neatkarību, kas vienlaikus nozīmē arī to, ka ikvienai personai, kas pieder zvērinātu advokātu saimei, ir uzdevums rīkoties tā, lai tiktu ievērotas tiesību normas. Ja zvērināts advokāts nonāk tādā tiesiskajā situācijā, kad tas vairs neatbilst likumā noteiktajām amata prasībām, zvērināta advokāta pienākums visupirms ir pašam apzināties, ka šī situācija rada konkrētas tiesiskās sekas, kā arī nekavējoties par šiem apstākļiem informēt atbilstošo institūciju, proti, padomi.

Tiesa secināja, ka konkrētajā lietā personas pamattiesību aizskārums jau bija noticis, proti, tas ir jau esošs, bet ne nākotnē sagaidāms. Tas tādēļ, ka aizskārumu – tiesību uz nodarbošanos – rada nevis padomes lēmums, bet jau iepriekš norādītais lēmums, ar kuru kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Līdz ar to 6 mēnešu termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai bija jāskaita no šī lēmuma spēkā stāšanās.

Satversmes tiesa konstatēja, ka lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir stājies spēkā jau vairākus gadus atpakaļ. Līdz ar to pieteikuma iesniedzēja nebija ievērojusi Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai un tiesvedība lietā tika izbeigta.

Lēmums par tiesvedības izbeigšanu pieejams šeit.

Saistītā lieta: 2022-19-01