Izskatāmajā lietā Valsts ieņēmumu dienests pieteicējai saistībā ar tās deklarētajiem darījumiem aprēķināja soda naudu divkāršā apmērā, ņemot vērā to, ka pieteicējai iepriekšējā auditā bija konstatēti nodokļu pārkāpumi. Tātad lietā ir strīds par to, vai Valsts ieņēmumu dienests pamatoti pieteicējai piemērojis soda naudu divkāršā apmērā.

Senāts norāda, ka atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.4 panta otrās daļas 1. punkta formulējumam ir jāņem vērā nevis dienesta lēmuma pieņemšanas brīdis, bet gan pabeigtā nodokļu auditā konstatēta iepriekšējā nodokļu pārkāpuma izdarīšanas brīdis. Proti, tieši no pārkāpumu izdarīšanas brīža ir skaitāms trīs gadu termiņš, pēc kura izbeigšanās no jauna izdarīts pārkāpums vairs nav uzskatāms par atkārtotu nodokļu pārkāpumu.

Ņemot vērā Satversmes tiesas nospriesto, kā arī to, ka apgabaltiesa nodokļu pārkāpumu izskatāmajā lietā ir uzskatījusi par atkārtotu situācijā, kad soda naudas piemērošanas brīdī lēmums par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu nebija kļuvis neapstrīdams, proti, tas bija pārsūdzēts tiesā un tiesvedība nebija noslēgusies, apgabaltiesas spriedums daļā, kurā izspriests jautājums par pieteicējai saistībā ar pievienotās vērtības nodokli un uzņēmumu ienākuma nodokli divkāršā apmērā aprēķināto soda naudu, ir atceļams un lieta šajā daļā nododama jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Apgabaltiesai, no jauna izskatot lietu šajā daļā, ir jāpārbauda, vai brīdī, kad pieteicējai tika piemērota soda nauda, bija izpildījušās visas likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.4 panta otrajā daļā minētās pazīmes nodokļu pārkāpuma atkārtotības konstatēšanai, ņemot vērā gan Satversmes tiesas atzīto, ka vārdi „vai tas ir pārsūdzēts tiesā” ir spēkā neesoši no pieteicējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, gan arī tiesību normu interpretāciju, kas sniegta Senāta spriedumā.