Šajā lietā Senāts pirmo reizi vērtēja jautājumu par Nacionālās drošības likumā ietvertā institūta – aizliegums izceļot no Latvijas Republikas – piemērošanas pamatotību un tiesiskumu. Senāts, iepazinies ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un bijuši par pamatu iekšlietu ministra lēmumam, un uzklausījis lietas dalībniekus tiesas sēdē, secināja, ka pieteicējam piemērotais izceļošanas aizliegums un ar to saistītais viņa pamattiesību ierobežojums ir samērīgs līdzeklis nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Tādēļ Senāts pārsūdzēto iekšlietu ministra lēmumu atzina par pamatotu un tiesisku, bet iesniegto personas pieteikumu noraidīja.

Senāts lietā pārliecinājās, ka iekšlietu ministra lēmums ir pamatots ar pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūtu informāciju un ir attaisnojams ar nacionālās drošības interešu aizsardzību. Lietā tika konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv apstākļi, kuru dēļ izceļošanas aizlieguma noteikšana pieteicējam ir objektīvi nepieciešama un pamatota. Senāts guva pārliecību, ka pieteicēja gadījumā pamats izceļošanas aizlieguma noteikšanai ir konkrētas darbības, kas dod pamatu uzskatīt, ka pastāv Latvijas Republikas nacionālās drošības apdraudējums. Pēc iepazīšanās ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, Senātam neradās šaubas, ka ir ticis ievērots patvaļas aizlieguma un samērīguma princips. Senāts, ievērojot ar valsts noslēpuma aizsardzību saistītos ierobežojumus, spriedumā atspoguļojis lietā pārbaudītos jautājumus un savus secinājumus par tiem, cik tas iespējams.

Senāts lietā sniedza savu vērtējumu par Nacionālās drošības likumā ietverto aizlieguma izceļot no Latvijas Republikas regulējumu. Senāts spriedumā norādījis, ka aizliegums izceļot no Latvijas Republikas ir individuāls un preventīvs mehānisms nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Tas ir piemērots līdzeklis iespējamā nacionālās drošības apdraudējuma novēršanai, ja valsts drošības iestādes konstatējušas, ka kāda

persona pēc izceļošanas no Latvijas Republikas plānojusi iesaistīties darbībās, kas vērstas pret Latvijas Republikas nacionālās drošības interesēm. Senāts arī secināja, ka no Nacionālās drošības likumā ietvertā regulējuma izriet, ka personai ir noteikts pienākums atturēties no došanās uz ārvalstīm ar mērķi iesaistīties tādās darbībās, kas nav atbilstošas Latvijas Republikas nacionālās drošības interesēm (dalība bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās un citās Latvijas Republikas nacionālo drošību potenciāli apdraudošās darbībās).

Senāts pārbaudīja ar izceļošanas aizliegumu saistītā personas pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei. Attiecībā uz pieteicēja pārstāves šaubām par Nacionālās drošības likumā ietvertā regulējuma skaidrību un paredzamību, Senāts norādīja, ka nacionālās drošības jomā no likumdevēja nevar prasīt kazuistisku, detalizētu vai izsmeļošu regulējumu, jo nacionālās drošības interešu aizsardzībai var būt nepieciešami arī preventīvi pasākumi, kas balstīti konstatēto drošības risku izvērtējumā un piesardzības apsvērumos.

Ņemot vērā, ka Nacionālās drošības likums neparedz tiesības pieteicējam vai viņa pārstāvei iepazīties ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un uz kuru pamata noteikts izceļošanas aizliegums, Senāts pārbaudīja, vai pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu nav nesamērīgi ierobežotas un vai tiesas procesā ir pietiekami līdzsvarojošie pasākumi personas tiesību ierobežojumam. Senāts secināja, ka objektīvās izmeklēšanas princips lietās, kur skarts valsts noslēpums un nacionālās drošības intereses, ļauj efektīvi līdzsvarot pieteicēja tiesību ierobežojumu un nodrošināt procesa taisnīgumu. Senātam nebija šķēršļu pieprasīt un iepazīties ar visiem lietā nepieciešamajiem materiāliem, lai uz to pamata pārbaudītu pārsūdzētā lēmuma pamatotību un tiesiskumu. Tāpat Senāts pats pilnībā pārbaudīja pārsūdzētā lēmuma pamatotību un tiesiskumu, neaprobežojoties tikai ar pieteicēja vai viņa pārstāves norādīto argumentu izvērtējumu.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu personai ir tiesības pārsūdzēt Senātā iekšlietu ministra lēmumu, ar kuru tai noteikts izceļošanas aizliegums no Latvijas Republikas. Senāts šādu pieteikumu izskata kā pirmās instances tiesa koleģiālā sastāvā. Senāta spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Lieta Nr. SA-1/2023