Senātam lietā bija jāpārbauda, vai iekšlietu ministra lēmums ir pamatots un tiesisks, proti, vai pieteicējam, kurš ir Latvijas pilsonis, atbilstoši Nacionālās drošības likuma 18.1 pantam pamatoti ir noteikts aizliegums izceļot no Latvijas.

Senāts, iepazinies ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un bijuši par pamatu iekšlietu ministra lēmumam, un uzklausījis lietas dalībniekus tiesas sēdē 26. oktobrī, secināja, ka pieteicējam piemērotais izceļošanas aizliegums ir samērīgs līdzeklis nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Tādēļ Senāts pārsūdzēto iekšlietu ministra lēmumu atzina par pamatotu un tiesisku.

Lietā tika konstatēts, ka nacionālās drošības apdraudējums saskatāms pieteicēja mērķtiecīgi īstenotajās darbībās, kas vērstas pret Latvijas nacionālās drošības interesēm un sekmējušas Krievijas nemilitārās ietekmes pasākumu īstenošanu. Senāts ir guvis pārliecību, ka pieteicējam noteiktais izceļošanas aizliegums ir nepieciešams un piemērots konstatētā nacionālās drošības apdraudējuma mazināšanai, jo viņa veiktās darbības, tostarp arī īstenojot Krievijas nemilitāro ietekmi, apdraudējušas Latvijas nacionālās drošības intereses.

Senāts konstatēja, ka izceļošanas aizlieguma noteikšana šajā gadījumā nav nesamērīga vai patvaļīga. Tāpat iekšlietu ministrs savā lēmumā pamatojis nepieciešamību noteikt izceļošanas aizliegumu uz vienu gadu.

Ņemot vērā, ka Nacionālās drošības likums neparedz tiesības pieteicējam un viņa pārstāvim iepazīties ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un uz kuru pamata noteikts izceļošanas aizliegums, Senāts pārbaudīja, vai pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu nav nesamērīgi ierobežotas. Senāts atzina, ka tiesas procesā ir pietiekami līdzsvarojošie pasākumi personas tiesību ierobežojumam, kurus paredz objektīvās izmeklēšanas princips un attiecīgais Administratīvā procesa likuma un Nacionālās drošības likuma regulējums. Senāts pats pieprasīja, iepazinās un izvērtēja gan Valsts drošības dienesta atzinumu, gan arī materiālus, kas izmantoti tā sagatavošanai, kā arī slēgtā sagatavošanās sēdē uzklausīja Valsts drošības dienesta pārstāvjus. Līdz ar to konkrētajā lietā Senāts izvērtēja ne tikai pieteicēja un viņa pārstāvja argumentus, bet arī pilnībā pats pārbaudīja lēmumā ietverto pamatojumu, kā arī Valsts drošības dienesta atzinumu, uz kuru savu lēmumu balstījis iekšlietu ministrs, un materiālus, kas izmantoti šā atzinuma sagatavošanai.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu personai ir tiesības pārsūdzēt Senātā iekšlietu ministra lēmumu, ar kuru tai noteikts izceļošanas aizliegums no Latvijas Republikas. Senāts šādu pieteikumu izskata kā pirmās instances tiesa koleģiālā sastāvā. Senāta spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. 

Lieta Nr. SA-3/2023