Senāts, izskatot lietu, secināja, ka lietā piemērojamā tiesību norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības, kuras aizsargā Latvijas Republikas Satversme.

Senāts piekrīt, ka likumdevējs var noteikt tādas prasības maksātnespējas administratora amatam, kādas uzskata par nepieciešamām leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī izskatāmajā gadījumā ir acīmredzami, ka ar Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punktu tiek aizsargāts, lai maksātnespējas administratoru amatos nebūtu personas, par kuru personību pastāv šaubas no tiesiskuma viedokļa un tas varētu ietekmēt amata pienākumu izpildi.

Tomēr ir jāpārliecinās, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums tiešām ir nepieciešams noteiktajā apmērā. Proti, vai tiešām visos gadījumos, kad kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ir secināms, ka šāda persona ar atrašanos maksātnespējas administratora amatā rada risku, ka var mazināties sabiedrības uzticēšanās maksātnespējas institūtam, un šāds aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi, un tādējādi ir attaisnojams.

Senāts lēmumā norāda, ka Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka, nosakot absolūto aizliegumu, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Apstrīdētā tiesību norma liedz individuāli izvērtēt katru gadījumu atsevišķi.

Izskatāmajā lietā ir konstatēts, ka laikā, kad veikts nodarījums un pieņemts lēmums par krimināllietas izbeigšanu, pieteicējs bija nepilngadīgs - viņam bija 16 gadi. Senāts uzskata, ka ierobežojuma nesamērīgums ir jo īpaši konstatējams tādos gadījumos, kad persona noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi, būdama nepilngadīga. Pieteicēja pieļautais nodarījums ir kriminālpārkāpums, proti, noziedzīgs nodarījums ar viszemāko kaitīguma pakāpi.

Senāta ieskatā, ņemot vērā, ka nodarījums izdarīts, kad pieteicējs bija nepilngadīgs, ka lietā ir runa par kriminālpārkāpumu un nav ziņu, ka pieteicējs būtu pieļāvis jaunus pārkāpumus, kā arī ka kopš kriminālpārkāpuma izdarīšanas ir pagājuši divdesmit gadi, pieteicējam būtu jābūt tiesībām uz pienācīgu izvērtējumu par to, vai lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata nekaitē maksātnespējas administratora institūtam un neapdraud demokrātisko valsts iekārtu.

Ievērojot minēto, Senāts secināja, ka, lai arī ir pamatoti, ka attiecībā uz valsts dienestā strādājošām personām valstij ir plaša rīcības brīvība noteikt amatam izvirzāmās prasības, tomēr šī rīcības brīvība nenozīmē, ka valstij nav jāievēro samērīguma princips. Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punktā paredzētais aizliegums ieņemt amatu, ja bijis lēmums krimināllietā uz nereabilitējoša pamata, it īpaši attiecībā uz nodarījumiem laikā, kad persona vēl bija nepilngadīga, ir acīmredzami nesamērīgs. Šādos apstākļos nebūtu saprātīgi uzskatīt, ka valsts un sabiedrība, ja pieteicējs nestrādātu konkrētajā amatā, iegūtu lielāku labumu, tā kā pieteicējs jau daudzus gadus ir pildījis savus pienākumus šajā amatā un tādējādi nodrošinājis maksātnespējas procesa tiesisku norisi. Tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējam maksātnespējas administratora sertifikāts ir bijis pagarināts vairākas reizes, kas nozīmē, ka iestāde nav konstatējusi, ka pieteicējs nebūtu profesionāli piemērots šim amatam. Līdz ar to labums, ko no šāda ierobežojuma gūst sabiedrība, ir maznozīmīgs iepretim personas pamattiesību ierobežojumam, tāpēc tas neatbilst Satversmes 101. un 106. pantam. Ņemot vērā minēto, Senāts uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma, ciktāl tā nosaka aizliegumu personai, pret kuru izbeigts kriminālprocess uz personu nereabilitējoša pamata, strādāt par maksātnespējas administratoru, neatbilst Satversmes 101. un 106. pantam.

Lieta Nr. SKA-157/2023 (A420290219)