Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija demokrātiskai valstij atbilstoša tiesu reforma un patiesi neatkarīgu tiesu izveidošana. Ikvienā valstiski organizētā sabiedrībā pastāv tiesu sistēma, bet tiesu vara un tiesu sistēma nav tāpatīgi jēdzieni. To Latvijas tiesneši atzina jau 1990. gadā.  

Augstākās Padomes 1990. gada 1. marta sēdē Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo norādīja, ka viens no svarīgākajiem nosacījumiem tiesiskas valsts veidošanas virzienā ir sadalīt varas jeb praktiski realizēt, tā saucamo varas dalīšanu, veidojot citu citai nepakļautu likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu. Daudzpartiju sistēmas apstākļos realitāte esot tāda, ka tiesa ir jāpaceļ pāri politiskajām cīņām, tiesnesim ir jāstāv pāri visiem iespējamiem iespaidiem, kas varētu nākt no jebkuras sabiedriski politiskas organizācijas.

Lai notiktu pāreja no sociālistiskā tiesību loka uz kontinentālās Eiropas tiesību loku, bija jānomaina vecā likumdošana un bija jālemj par tiesu iekārtas regulējošu likumu. Kā norādīja G. Zemrībo, kurš vadīja likuma izstrādāšanas darba grupu, bija daudz diskusiju par to, vai atjaunot visu kā bija Latvijas brīvvalsts laikā vai rakstīt jaunu likumu. Ņemot vērā, ka bija pagājis vairāk nekā pusgadsimts un pasaulē normatīvajā regulējumā sāka nostiprināties arī cilvēktiesību pamatprincipi, tika nolemts par labu otrajam variantam. 

L. Guļevskas un G. Zemrībo grāmatā “Darbs dara cilvēku” G. Zemrībo atklāj, ka šī likuma galvenais mērķis bijis reformēt tiesu sistēmu. 

Turklāt viņš uzsver, ka 50 gadu laikā, kamēr mēs bijām padomju okupācijā, tieši tiesu varas jautājumos pasaulē bija notikušas ļoti būtiskas izmaiņas, liels akcents tika likts uz cilvēktiesībām. 1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kur bija uzsvērts, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir ļoti svarīga cilvēktiesība. Eiropā jau bija pieņemta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, darbojās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. 

G. Zemrībo: “Tāpēc bija tik svarīgi šos jaunos likumdošanas aktus iemontēt arī mūsu likumā, nevis pieņemt vecu likumu, kuru šā vai tā nāktos tūlīt sākt remontēt. Pirms tam vairākkārt biju pabijis Amerikā, man bija daudz labu kontaktu ar augsta līmeņa Amerikas juristiem, un vienā tādā reizē viņi iedeva man dokumentu, kuru nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. ANO Ģenerālās asamblejas 1985. gada 13. decembra rezolūcija, ar kuru tika apstiprināti “Tiesu neatkarības principi”.” 

Apzinoties, ka jaunā likuma izstrādāšana prasīs ilgāku laiku, bet tiesu neatkarības jautājums nav atliekams, G. Zemrībo nolēma šīs neatkarības garantijas iestrādāt Augstākās Tiesas Plēnuma 1991. gada 11. marta lēmumā Nr. 1 “Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”.

Tēzēm, kas ir iekļautas šajā lēmumā, autors ir G. Zemrībo. Pati pirmā plēnuma lēmuma tēze noteica, ka “katras demokrātiskas valsts pamatā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara”. Tā tas ir noteikts arī likuma “Par tiesu varu” 1. panta pirmajā daļā. G. Zemrībo uzskatīja, ka tiesu vara, it sevišķi padomju laikā, bijusi “pabērna” lomā, tāpēc mums tas ir jādeklarē.

Plēnuma lēmumam bija sevišķa nozīme, izstrādājot jauno Latvijas tiesu sistēmas pamatlikumu. Šis dokuments palīdzēja un lielā mērā ir likuma “Par tiesu varu” mugurkauls. Un tā šis likums kalpo mums jau 31 gadu.