Tā kā transportlīdzekļa BMW 535 īpašnieka obligātā civiltiesiskā atbildība (OCTA) bija apdrošināta, AAS „Baltijas Apdrošināšanas Nams” saistībā ar notikušo ceļu satiksmes negadījumu izmaksāja negadījumā cietušo transportlīdzekļu Škoda Octavia un autobusa Solaris Urbino īpašniekiem zaudējumu atlīdzību, kopā – 4005,59 euro. Vienlaikus apdrošinātājs vērsās ar regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, jo atbilstoši administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem atbildētājs esot neatļauti atstājis negadījuma vietu.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, apgabaltiesa secināja, ka atbildētāja īslaicīgā prombūtne nav radījusi tiesiskus šķēršļus negadījuma faktisko apstākļu noskaidrošanai, proti, tas fakts, ka atbildētājs uzreiz pēc negadījuma, tostarp brīdī, kad negadījuma vietā ieradās policija, neatradās notikuma vietā un nesniedza paskaidrojumus par negadījuma apstākļiem, nav bijis par šķērsli ceļu satiksmes notikuma apstākļu restaurēšanai un vainīgās personas saukšanai pie atbildības. Tādējādi nav pamata piemērot Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas (turpmāk – OCTA) likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta „c” apakšpunktu, saskaņā ar kuru apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kurš ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai, ja tas pēc ceļu satiksmes negadījuma, neievērojot šajā likumā vai citos normatīvos aktos noteiktās prasības, atstājis notikuma vietu.

Senāts, izskaidrojot transportlīdzekļa vadītāja pienākumu palikt ceļu satiksmes negadījuma vietā, norādīja, ka, izpildot šo pienākumu, transportlīdzekļa vadītājam, pirmkārt, negadījuma vietā ir jāatklāj sava iesaiste ceļu satiksmes negadījumā tām personām, kuras var konstatēt negadījuma apstākļus, un, otrkārt, jāuzturas negadījuma vietā, šādi nodrošinot savu pieejamību tādu ziņu iegūšanai, kas nepieciešamas negadījuma apstākļu noskaidrošanai. OCTA sistēmas efektīvai darbībai minētajam pienākumam ir būtiska nozīme, jo tas ir viens no veidiem, kā apdrošinātājam tiek nodrošināta iespēja iegūt pilnīgu informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, lai pārliecinātos par apdrošināšanas riska iestāšanos un pieņemtu lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Tādēļ šī pienākuma neizpilde likumā ir paredzēta kā viens no izņēmuma gadījumiem, kad apdrošinātājs ir tiesīgs celt regresa prasību, negadījumā cietušajiem izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību atgūstot no transportlīdzekļa vadītāja, kurš nodarījis zaudējumus un neatļauti atstājis negadījuma vietu (vai, ja zaudējumu piedziņa no transportlīdzekļa vadītāja nav iespējama, no ceļu satiksmes negadījumā zaudējumus nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka vai līzinga gadījumā – no transportlīdzekļa turētāja).

Vienlaikus Senāts atzina, ka ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšana nav vērtējama formāli, proti, vienīgi kā negadījuma vietas fiziska pamešana. Negadījuma vietas atstāšana OCTA likuma izpratnē nozīmē notikuma vietas tādu atstāšanu, kuras rezultātā transportlīdzekļa vadītāja saikne ar ceļu satiksmes negadījumu citām personām, kuras var konstatēt negadījuma apstākļus, piemēram, citiem negadījumā iesaistītajiem, vairs nav uzreiz atpazīstama, proti, tās, pamatojoties uz saviem novērojumiem, nevar pieņemt un nepieciešamības gadījumā ar iztaujāšanas palīdzību noskaidrot, ka konkrētā persona ir bijusi iesaistīta negadījumā. Tādējādi šādas saiknes pārrāvums ir konstatējams, ja transportlīdzekļa vadītājs ir atstājis notikuma vietu pirms citas personas, kas var konstatēt negadījuma apstākļus, piemēram, citu iesaistīto transportlīdzekļu vadītāji, ir konstatējušas attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja iesaisti negadījumā vai, pat ja šāds fakts ir konstatēts, – transportlīdzekļa vadītājs nav pieejams tūlītējai apstākļu noskaidrošanai. Piemēram, par negadījuma vietas atstāšanu nebūs atzīstama situācija, kad transportlīdzekļa vadītājs ar negadījumā iesaistīto ziņu ir devies uz tuvumā esošu drošu vietu un ir pieejams tūlītējai negadījuma apstākļu noskaidrošanai.

Savukārt tad, ja negadījuma vietas atstāšana ir konstatēta, jāvērtē, vai transportlīdzekļa vadītājam ir bijis tiesisks iemesls šādi rīkoties. Atsevišķos gadījumos tādus iemeslus nosaka likums, piemēram, saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 27. panta otrās daļas 2. punktu transportlīdzekļa vadītājam jādara viss iespējamais, lai cietušajam sniegtu pirmo palīdzību, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai cits glābšanas dienests, bet, ja tas nav iespējams, ar savu vai citu garām braucošu transportlīdzekli jānogādā cietušais tuvākajā medicīnas iestādē un pēc tam pašam jāatgriežas negadījuma vietā.

Senāts atzina, ka notikuma vietas atstāšana var būt attaisnojama arī citos gadījumos, kad tā nepieciešama likumā noteiktā pienākuma izpildei, proti, kad konstatējama pienākuma palikt negadījuma vietā un cita likumā noteiktā pienākuma sadursme. Tādā gadījumā jāizvērtē, kura pienākuma izpildei ir dodama priekšroka, ņemot vērā attiecīgo normu aizsardzības mērķus un konkrētās lietas apstākļus, tostarp konkrētā ceļa satiksmes negadījuma apstākļus (iesaistīto transportlīdzekļu skaitu, to, vai ir cietuši cilvēki, vai ir nodarīti bojājumi trešo personu mantai u. tml.).

Senāts norādīja, ka negadījuma vietas atstāšana var būt attaisnojama arī tad, ja personai ir jāsaņem medicīniskā palīdzība u. tml. gadījumos, kad konkrētajos apstākļos citādi nav bijis iespējams novērst kaitējumu savām vai citu personu likumīgajām interesēm vai tiesībām, ja aizsargājamai likumīgajai interesei ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar apdrošinātāja mantiskajām interesēm.

Atzīstot, ka apgabaltiesa konkrētajā lietā nebija pareizi izpratusi un piemērojusi likuma normas, kā arī bija pieļāvusi procesuālus pārkāpumus lietai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un spriedumā izdarīto secinājumu pamatošanā, Senāts atcēla spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesā.

Senāta Civillietu departamenta senators Intars Bisters, kurš konkrētajā lietā bija senators referents, komentējot Senāta spriedumu, norāda: „Senāts šajā lietā konkretizēja, kādi ir transportlīdzekļa vadītāja pienākumi pēc ceļu satiksmes negadījuma, kā arī atzina nepieciešamību iespējamo pārkāpumu, atstājot negadījumu vietu, vērtēt pēc būtības, nevis formāli. Transportlīdzekļu vadītājiem jārēķinās ar to, ka tikai noteiktos izņēmuma gadījumos negadījuma vietas atstāšana var būt pamatota, piemēram, lai saņemtu medicīnisko palīdzību. Savukārt apdrošinātājiem jāņem vērā, ka regresa prasības pamatā var būt tikai tādi apstākļi, kas faktiski varēja apgrūtināt negadījuma apstākļu noskaidrošanu.”

Lieta Nr. SKC-1/2023, C33391217