Izskatāmajā lietā ar Ekonomikas ministrijas 2019. gada 3. septembra lēmumu pieteicējai SIA „FORUMS Investīcijas” piemērota energoefektivitātes nodeva 12 639,21 euro. Lēmumā secināts, ka pieteicēja kā lielais elektroenerģijas patērētājs līdz Energoefektivitātes likuma pārejas noteikumu 10. punktā noteiktajam termiņam – 2018. gada 1. aprīlim – nebija izpildījusi likuma 12. panta otrajā, trešajā vai piektajā daļā noteiktās prasības: ieviesusi un uzturējusi sertificētu energopārvaldības sistēmu vai papildinājusi jau ieviesto vides pārvaldības sistēmu, vai arī veikusi energoauditu. Tādējādi pieteicējai tika noteikts pienākums maksāt energoefektivitātes nodevu saskaņā ar šā likuma 13. panta otro daļu.

Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu, kurā lūdza atcelt ministrijas lēmumu. Pieteicēja argumentēja, ka 2017. gada 31. maijā tā izbeidza līgumattiecības ar AS „Sadales tīkls” un, tā kā pieteicējai vairs nebija aktīva elektroenerģijas pieslēguma, tai nebija arī pienākuma izpildīt likuma prasības.

Senāts norāda, ka lietā nav strīda, ka 2016. gadā un 2017. gadā pieteicējas elektroenerģijas patēriņš pārsniedza 500 megavatstundas katrā no šiem gadiem. Tāpat lietā nav strīda, ka pieteicēja līdz 2018. gada 1. aprīlim nebija izpildījusi Energoefektivitātes likuma 12. panta otrajā, trešajā vai piektajā daļā noteiktās prasības.

Lietā strīds ir par to, vai pieteicējai bija pienākums izpildīt minētās likuma prasības, ņemot vērā to, ka 2017. gada 31. maijā pieteicēja izbeidza līgumsaistības ar sistēmas operatoru AS „Sadales tīkls” par elektroenerģijas iegādi. Attiecīgi lietā pastāv strīds par to, vai atbildīgā iestāde ir pamatoti piemērojusi pieteicējai energoefektivitātes nodevu par likuma 12. panta otrajā, trešajā vai piektajā daļā noteikto prasību neizpildi.

Senāts atzina, ka atbilstoši Energoefektivitātes likumprojekta izstrādes materiāliem strīdus normas ir balstītas uz prezumpciju: ja lielais elektroenerģijas patērētājs ir ievērojis likuma 12. pantā noteiktās prasības, tiek pieņemts, ka tas savā darbībā turpmāk energoresursus izmantos efektīvi vai vismaz tam ir rīcības plāns to efektīvākai izmantošanai. Līdz ar to var secināt, ka likuma 12. panta otrajā daļā minētā sertificētas energopārvaldības sistēmas ieviešana vai trešajā daļā minētās sertificētas vides pārvaldības sistēmas papildināšana, vai arī piektajā daļā paredzētā energoaudita veikšana pēc jēgas ir vērsta uz attiecīgā komersanta uzvedības maiņu nākotnē.

Vienlaikus lietā konstatēts, ka pieteicēja 2017. gada 31. maijā izbeidza līgumsaistības ar sistēmas operatoru AS „Sadales tīkls” par elektroenerģijas iegādi, līdz ar to pieteicēja vairs nebija elektroenerģijas patērētāja.

Tādējādi – ievērojot, ka energoefektivitātes nodevas maksāšanas pienākums ir saistīts ar konceptu, ka lielajam elektroenerģijas patērētājam nav rīcības plāna, kā nākotnē elektroenerģiju patērēt efektīvāk, – situācijā, kad komersantam vispār vairs nav elektroenerģijas pieslēguma, jāsaprot, ka tas attiecīgi arī nevar koriģēt savu uzvedību, lai „patērētu” elektroenerģiju vēl efektīvāk. Līdz ar to Senāta vērtējumā prasība maksāt nodevu tādam patērētājam, kurš izbeidz līgumsaistības par elektroenerģijas iegādi pirms likumā noteiktā termiņa prasību izpildei, neatbilstu likumā ietvertās sistēmas mērķim. Līdz ar to Senāta vērtējumā nevar šādam komersantam arī likt maksāt energoefektivitātes nodevu, ja tas faktiski nevar izpildīt likumā noteiktās prasības. Pretējā gadījumā tas būtu skaidri likumdevējam jāparedz.

Senāts spriedumā vērš uzmanību, ka aplūkotais tiesiskais regulējums kopsakarā ar atbildētāja pārstāvju tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, kas turklāt bija savstarpēji pretrunīgi, ir kopumā neskaidrs: likums expressis verbis lietā esošo situāciju neregulē, arī likuma izstrādes materiālos nav atspoguļota skaidra informācija par to, kāda sistēma attiecībā uz energoefektivitātes nodevu tiek veidota. Proti, likumā nav skaidri definēts, vai šī nodeva tiek piemērota par kādu periodu, un – ja tā – tad par kādu: uz pagātni vai uz nākotni vērstu. Turklāt, pieņemot likumu, netika arī noteikts, kāds būs nodevas apmērs. Tas faktiski tika noteikts gadu vēlāk Ministru kabineta 2017. gada 11. aprīļa noteikumos Nr. 202 „Noteikumi par energoefektivitātes nodevas apmēru un tās aprēķināšanas, piemērošanas, maksāšanas un kontroles kārtību”, kuri stājās spēkā 2017. gada 14. aprīlī. Līdz ar to varēja būt daļa tādu komersantu, līdzīgi kā pieteicēja, kuri saprata, ka tie kvalificējas lielā elektroenerģijas patērētāja statusam (jo to elektroenerģijas patēriņa apjoms sasniedza likumā noteikto slieksni, tādējādi apzinoties, ka uz tiem vispārīgi attiecas nodevas piemērošanas režīms), taču nebija saprotams, kādā apmērā šī nodeva tiks piemērota, tāpēc, iespējams, arī nesteidzās ar likuma prasību izpildi. Senāta vērtējumā iepriekš norādītie apstākļi kopumā liecina par likuma zemo kvalitāti, uz kuru Saeimas Juridiskais birojs jau bija vērsis likumdevēja uzmanību pirms otrā lasījuma. No likumprojekta izstrādes materiāliem izriet, ka šāda nekvalitatīva regulējuma izstrādi pavadīja steiga, ko radīja Eiropas Komisijas uzsāktā pārkāpuma procedūra pret Latvijas valsti.

Lieta Nr. SKA-147/2023; A420260619