Senāta Administratīvo lietu departaments 29. februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru Valsts ieņēmumu dienestam uzlikts pienākums atmaksāt pieteicējai akcīzes nodokli 319 460,53 eiro. Šajā lietā Senāts skaidro, kā interpretējams nepārvaramas varas jēdziens likuma „Par akcīzes nodokli” 21. panta pirmās daļas kontekstā, proti, cik plašs apstākļu kopums ir jāpārbauda, lai secinātu, ka akcīzes preces ir atbrīvojamas no nodokļa, jo tās ir zudušas nepārvaramas varas rezultātā.
Izskatāmajā lietā pieteicēja AS „Amber Latvijas balzams” lūdza atmaksāt akcīzes nodokli par ugunsgrēkā iznīcinātām akcīzes precēm. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu daļā apmierināja, bet daļā noraidīja. Administratīvā procesa dalībnieki spriedumu pārsūdzēja.
Strīda izšķiršanā piemērojamā tiesību norma paredz, ka no nodokļa ir atbrīvotas akcīzes preces, kas zudušas nepārvaramas varas dēļ, ja ir pierādījumi, kas apstiprināti ar atbilstošiem attiecīgo valsts uzraudzības un kontroles iestāžu izsniegtajiem dokumentiem par to, ka konkrētais iztrūkums nav radies nodokļa maksātāja vainas dēļ.
Senāts norāda, ka nepārvaramas varas jēdziens ir tulkojams šauri un tā iztulkošanā jāņem vērā Eiropas Savienības tiesības un Eiropas Savienības Tiesas prakse. Lai apstākļus atzītu par nepārvaramu varu, ir jākonstatē gan tas, ka paši apstākļi bija neparedzami un bija ārpus ieinteresētās personas kontroles, gan arī tas, ka šī persona, neraugoties uz visu pienācīgi ievēroto rūpību, nevarēja novērst radušos apstākļu izraisītās sekas.
Pievēršoties izskatāmajam gadījumam, Senāts akcentē, ka ir jāņem vērā vairāki aspekti. Lai atzītu, ka preces gājušas bojā nepārvaramas varas rezultātā, ir jākonstatē ne tikai tas, ka pieteicēja ievēroja pienācīgu rūpību attiecībā uz to, lai novērstu ugunsgrēka izcelšanos (konkrētajā gadījumā – izpildīja prasības attiecībā uz elektroinstalācijas stāvokļa pārbaudi), bet ir jākonstatē arī tas, ka pieteicēja ievēroja pienācīgu rūpību, lai mazinātu ugunsgrēka sekas, piemēram, ievēroja noteikumus, kas attiecas uz preču uzglabāšanu, noliktavas izkārtojumu, noliktavā esošo aprīkojumu ugunsgrēka gadījumiem u.tml. Proti, tas vien, ka no pieteicējas rīcības neatkarīgu apstākļu dēļ ir izcēlies ugunsgrēks, pats par sevi nenozīmē, ka preces ir gājušas bojā no pieteicējas neatkarīgu iemeslu dēļ. Tas, cik daudz preces ies bojā, izceļoties ugunsgrēkam, var būt atkarīgs arī no tā, kā ugunsgrēks izplatīsies un cik efektīvi tas tiks nodzēsts. Ja tiktu atzīts, ka pieteicēja, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja sekmēt ugunsgrēka dzēšanu vai mazināt tā sekas, būtu jāatzīst, ka preces nav zudušas nepārvaramas varas rezultātā, jo šādā gadījumā ugunsgrēka izcelšanās būtu apstāklis, kura sekas pieteicēja varēja ietekmēt.
Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-7/2024 (A420290617)
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.