Tiesa ir argumentēti noraidījusi apsūdzētā versiju par to, ka viņš apsūdzībā norādīto kļavu nozāģēja, pamatojoties uz viņam izsniegto koku ciršanas atļauju. Tiesa ir konstatējusi, ka šī atļauja izsniegta sakarā ar apsūdzētā agrāku iesniegumu un atļāva apauguma, proti, pašsējas koku un krūmu, kuru celma caurmērs ir mazāks par 20 cm, noņemšanu lauksaimniecībā izmantojamās zemēs. Lai arī šī atļauja pieļāva bīstamo koku ciršanu un novākšanu, apsūdzētais apzinājās, kā tā neļauj veikt kļavu ciršanu, jo jaunākā iesniegumā lūdza atļauju nozāģēt trīs kļavas. Izskatot šo iesniegumu, tika izsniegta atļauja nocirst divas kļavas, savukārt attiecībā uz apsūdzībā norādīto kļavu tika noteikts, ka tā ir sasniegusi aizsargājama koka – dižkoka – izmērus un tiks reģistrēta Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu pārvaldības sistēmā „Ozols”.

Apsūdzētā ieskatā, lietā nav pierādīts, ka viņš līdz dižkoka nociršanas brīdim būtu saņēmis pašvaldības lēmumu par viņa īpašumā esošu dižkoku, kuru aizliegts cirst, kā arī paziņojumu par to, kādā veidā šis lēmums ir pārsūdzams. Tiesa, atsaucoties uz tiesību normām, šo apsūdzētā argumentu ir noraidījusi, uzsverot, ka nozāģētās kļavas dižkoka statusa apliecināšanai pašvaldībai nebija jāpieņem atsevišķs lēmums, jo dižkoka statuss kokam tiek noteikts ar ārējo normatīvo aktu, kad koks sasniedz likumdevēja noteiktos apmērus. Šī iemesla dēļ arī jautājuma par dižkoka iespējamu nociršanu izlemšana neietilpst pašvaldības kompetencē. Apsūdzētajam kā personai, kuras īpašums atrodas dabas parka teritorijā, ir pienākums apzināt un ievērot šāda īpašuma apsaimniekošanas nosacījumus un īpatnības, bet, plānojot kādas darbības savā īpašumā, – iepazīties ar plānoto darbību tiesisko regulējumu.

Senāta lēmums. Lieta Nr.SKK-205/2024 (11250041020)