No apgabaltiesas sprieduma izriet, ka apsūdzētais, dusmu vadīts, nolēma izdarīt citas personas prettiesisku nonāvēšanu. Būdams alkohola un narkotisko vielu ietekmē, viņš ieradās upura dzīvesvietā. Kad tika atvērtas ārdurvis, apsūdzētais ar līdzpaņemto gaļas cirvi ne mazāk kā divas reizes atvēzējās un centās iesist vīrietim pa galvu, taču cietušajam izdevās aizsegt to ar roku, aizvērt un pēc tam nosprostot dzīvokļa ārdurvis. Šādā veidā personai tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi. Vēlāk, atrodoties policijas iecirkņa pagaidu aizturēšanas telpā, apsūdzētais ar dūrēm ne mazāk kā četras reizes iesita pa durvīm, kā rezultātā tika sabojāts to stikls.

Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru apsūdzētais notiesāts par slepkavības mēģinājumu, apgabaltiesa atzina, ka ir pareizi novērtēti lietā iegūtie pierādījumi un izdarīti pamatoti secinājumi par apsūdzētā vainīgumu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā. Ir atspēkota apsūdzētā versija par to, ka viņš nonāvēt cietušo nav vēlējies, cietušā dzīvoklī nav iekļuvis un miesas bojājumus nav nodarījis. Ir argumentēti atzīts, ka inkriminētajos apstākļos apsūdzētais rīkojies ar tiešu nodomu, proti, izdarot cietušā galvā mērķētu cirtienu, paredzējis cietušā nāves iestāšanos un vēlējies to sasniegt.

Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, jo daļā, kas attiecas uz slepkavības mēģinājumu, apsūdzētais kasācijas sūdzību nebija pamatojis atbilstoši likuma prasībām, proti, nebija norādījis, kādus Krimināllikuma pārkāpumus vai Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus pieļāvusi apelācijas instances tiesa. Savukārt daļā, kas attiecas uz svešas mantas tīšu bojāšanu, apsūdzētais apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā nebija pārsūdzējis.

Senāta lēmums. Lieta Nr.SKK-296/2024 (11091081522)