Lietuvas pilsonis bija iesniedzis Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā iesniegumu par vecuma pensijas piešķiršanu. Lai gan tā viņam tika piešķirta, radās strīds par apdrošināšanas stāžu, no kura rēķināms pensijas apmērs. Iestāde apdrošināšanas stāžā neiekļāva atsevišķus periodus, kas padomju laikos bija uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas. Pieteicējs uzskatīja, ka salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem tiek diskriminēts, un vērsās tiesā. 

Senāts uzsvēra, ka Eiropas Savienības tiesības neievieš kopēju sociālā nodrošinājuma shēmu, bet gan ļauj pastāvēt dažādām valstu shēmām. Proti, dalībvalstis saglabā kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas, un, tā kā Eiropas Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, katrai dalībvalstij savos tiesību aktos tostarp jānosaka tiesību uz sociāliem pabalstiem iegūšanas nosacījumi. Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm tomēr jāievēro Eiropas Savienības tiesības, it īpaši noteikumi par visiem Savienības pilsoņiem atzītajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tādējādi Latvijas likumdevēja kompetencē ir noteikt vecuma pensijas piešķiršanas noteikumus, vienlaikus ievērojot Eiropas Savienības tiesības. 

Senāts atzina, ka ar lietā piemērojamo nacionālo tiesību normu tiek radīta nevienlīdzīga attieksme pilsonības dēļ. Proti, saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām” Latvijas pilsoņiem apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti arī tādi līdz 1990. gada 31. decembrim ārpus Latvijas uzkrāti darba un darbam pielīdzināti periodi, kas netiek ieskaitīti ārvalstniekiem, bezvalstniekiem un Latvijas nepilsoņiem. 

Vienlaikus Senāts atzina, ka nevienlīdzīgā attieksme ir objektīvi pamatota un samērīga.  Secinājums balstīts Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņās, kas izteiktas, vērtējot piemērojamās tiesību normas atbilstību vienlīdzības principam. Atbilstoši tām atšķirīga attieksme ir pamatota ar diviem leģitīmajiem mērķiem. Pirmkārt, nepieciešamību aizsargāt Latvijas Republikas konstitucionālo identitāti, kas balstīta uz valsts nepārtrauktības principu. Otrkārt, valsts ekonomiskās sistēmas aizsardzību. Atšķirīga attieksme ir samērīga, jo ir strīds par nodarbinātības periodiem pirms uz apdrošināšanas iemaksām balstītās valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas ieviešanas. Atšķirīga attieksme attiecas tikai uz nodarbinātību ārpus Latvijas. Atšķirīga attieksme neskar pieteicēja tiesības saņemt Latvijas vecuma pensiju, kā arī saņemt tādus pabalstus, kuru pamatā veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. 

Senāts papildus vērsa uzmanību, ka pieteicējs nav ierobežots ar iesniegumu vērsties Lietuvas kompetentajā iestādē, ja Lietuvas normatīvie akti paredz šādu periodu ieskaitīšanu savas valsts pilsoņu apdrošināšanas stāžā. 

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-44/2024 (A420156420)