Latgales apgabaltiesa atzina par pierādītu, ka apsūdzētais, būdams brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, pirmstiesas kriminālprocesā par smagu noziegumu kā cietušais sniedza apzināti nepatiesu liecību. Apsūdzētais pēc tam, kad bija avarējusi viņam piederoša automašīna, vērsās policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar automašīnas zādzības faktu. Procesa virzītājs personu atzina par cietušo un brīdināja par sekām, kādas iestāsies par nepatiesa iesnieguma par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un apzināti nepatiesas liecības sniegšanu. Apsūdzētais liecināja, ka automašīna viņam tika nozagta. Izmeklējot transportlīdzekļa zādzību, noskaidrojās, ka noziedzīgais nodarījums nav noticis un persona ir sniegusi nepatiesu liecību. 

Apsūdzētais un viņa aizstāvis notiesājošo spriedumu pārsūdzēja Senātā. Sūdzību iesniedzēji norādīja, ka apsūdzētā nepatiesā liecība bija viņa aizstāvības pozīcija administratīvā pārkāpuma lietvedībā par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola ietekmē un ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu, un viņš nevar tikt saukts pie kriminālatbildības kā cietušais par nepatiesas liecības sniegšanu. 

Atbilstoši Senāta norādītajam, apgabaltiesa ir motivēti secinājusi, ka apsūdzētajam bija pienākums sniegt patiesu liecību. Apgabaltiesa konstatējusi, ka administratīvā pārkāpuma lietvedība netika veikta pret viņu. Turklāt administratīvā pārkāpuma process un kriminālprocess nav uzsākti par vienu un to pašu faktu, bet gan par dažādiem faktiskajiem apstākļiem, un tie ir divi dažādi, nodalāmi procesi, kas ir vērtējami atbilstoši katra procesa vispārīgajiem noteikumiem un pamatprincipiem. 

Senāts atzina, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, jo kasācijas sūdzību argumenti ir saistīti ar sūdzību iesniedzēju atšķirīgu viedokli par lietā iegūto pierādījumu vērtējumu un vērsti uz to, lai panāktu sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. 

Senāta 2024. gada 22. augusta lēmums lietā Nr.SKK-339/2024 (11331063821).