Savā 2015.gada 24.decembra iesniegumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās par to, ka tiesu izpildītāja nav izpildījusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 24.marta lēmumu, ar kuru viņai uzlikts par pienākumu izmaksāt iesniedzējai naudas līdzekļus, kas iegūti parādnieces mantas izsoles ceļā. Tāpat iesniedzēja apgalvoja, ka naudas līdzekļu iztrūkums tiesu izpildītājas depozīta kontā radies, viņasprāt, neefektīvas uzraudzības un nepietiekamas profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas dēļ.

Pievēršoties iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 6.panta 1.punktu, Tiesa piekrita valdībai, ka tā neietilpst šīs normas materiāltiesiskajā tvērumā. Visupirms Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējas sūdzības, kā tās izklāstītas, attiecas vienīgi uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 24.marta lēmuma, kas pieņemts, izskatot sūdzību par tiesu izpildītājas darbībām Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā, nevis sākotnējā sprieduma pret parādnieci, neizpildi. Tiesa uzsvēra, ka lietas tvērumu nosaka personas sūdzībā Tiesai ietvertais faktu izklāsts un juridiskie argumenti, un Tiesa nevar pamatot savu nolēmumu ar faktiem, kas neietilpst šīs sūdzības tvērumā. Vērtējot, vai Konvencijas 6.panta 1.punkts ir attiecināms uz tiesvedību, kas ir bijusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmuma pamatā, Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams, ja ir strīds par personas civilajām tiesībām vai pienākumiem un procesa rezultāts attiecībā uz šīm tiesībām vai pienākumiem ir izšķirošs. Tiesa norādīja, ka tiesvedība, par kuru iesniedzēja bija sūdzējusies, norisinājās Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā, kas paredz uzraudzības mehānismu, lai pārraudzītu tiesu izpildītāju rīcību, nevis procedūru strīdu izšķiršanai starp konfliktējošām pusēm. Tiesa uzsvēra, ka šis process kalpoja tikai tiesu izpildītāju rīcības likumības pārbaudei, un starp iesniedzēju un tiesu izpildītāju nebija strīda par konfliktējošām prasībām vai interesēm. Tiesa norādīja, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums nenoteica iesniedzējai nekādas jaunas tiesības, jo tās tiesības uz līdzekļiem jau bija noteiktas Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 21.maija spriedumā. Savukārt šajā procesā tiesa vienīgi apstiprināja, ka šie līdzekļi bija rezervēti depozīta kontā un tiesu izpildītājai bija pienākums tos pārskaitīt iesniedzējai. Tādējādi, Tiesas ieskatā, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums bija deklaratīvs esošā juridiskā stāvokļa apstiprinājums, nevis lēmums, kas nodibināja šos apstākļus. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka konkrētā tiesvedība neietvēra iesniedzējas  civilo tiesību un pienākumu noteikšanu Konvencijas 6.panta 1.punkta autonomajā izpratnē, un iesniedzējas sūdzību noraidīja.

Pievēršoties iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 1.protokola 1.panta iespējamo pārkāpumu, Tiesa atgādināja, ka tas aizsargā arī tiesisko paļāvību (legitimate expectations) izmantot naudas līdzekļus, tostarp “prasījumus”, kas ir pietiekami pamatoti, lai tos varētu izpildīt. Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka iesniedzējas prasījums attiecībā uz parādnieces naudas līdzekļiem izrietēja no Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 21.maija sprieduma, nevis no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 24.marta lēmuma. Proti, Tiesas ieskatā, šis lēmums bija deklaratīvs un nenoteica iesniedzējai nekādas jaunas tiesības. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka lēmumi, kas pieņemti Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā, nav pakļauti standarta izpildes procedūrai, un tādēļ izpildraksts šajā lietā tika atsaukts. Tādējādi Tiesa secināja, ka šajā procesā pieņemtais lēmums neradīja nekādu “īpašumu” (possession) Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē, kā rezultātā Konvencijas 1.protokola 1.pants nebija piemērojams attiecībā uz iesniedzējas sūdzību.

Visbeidzot Tiesa vērsa uzmanību, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nav iesniegusi kompensācijas prasību pret valsti atbilstoši valsts regulējumam. Pirmkārt, Tiesa atzīmēja, ka pēc tam, kad tiesa atstāja bez virzības iesniedzējas kompensācijas prasību pret valsti, jo tā nebija samaksājusi valsts nodevu, iesniedzēja atteicās no šī tiesību aizsardzības līdzekļa tālākas izmantošanas. Tiesas ieskatā, fakts, ka sākotnēji iesniedzēja ar šādu prasību vērsās tiesā, liecina, ka tā uzskatīja, ka šim tiesību aizsardzības līdzeklim ir pamatotas izredzes uz panākumiem, tādējādi atspēkojot iesniedzējas apgalvojumu, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis principā ir neefektīvs. Turklāt iesniedzēja varēja celt prasību pret tiesu izpildītāju, kas atbilstoši kompetento valsts institūciju secinātajam bija atbildīgs par naudas līdzekļu iztrūkumu. Taču iesniedzēja šo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izmantojusi un turklāt nebija piekritusi būt par cietušo kriminālprocesā pret tiesu izpildītāju, lai pieteiktu kompensāciju.

Ņemot vērā minēto, Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.punkta un 1.protokola 1.panta iespējamiem pārkāpumiem.

Pilns 2025.gada 23.oktobra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (1298/16) un lēmuma pieņemšanas datums (23/10/2025).

Fakti lietā SIA “RT Piedziņas grupa” pret Latviju

2010.gada 12.janvārī tiesu izpildītājs ar iesniedzēju nesaistītas izpildu lietas ietvaros izsolēs pārdeva nekustamos īpašumus, uz kuriem bija nostiprinātas hipotēkas par labu iesniedzējai. 2010.gada 1.septembrī attiecīgā iecirkņa izpildu lietas pārņēma cita tiesu izpildītāja, kura rezervēja naudas līdzekļus no iepriekšējā tiesu izpildītāja rīkoto izsoļu rezultātā piedzītās naudas summas iesniedzējai līdz izpildu dokumenta saņemšanai. 2011.gada 16.jūnijā šī iecirkņa izpildu lietas un depozīta kontu pārņēma vēl cita tiesu izpildītāja.

Uzsākot pārņemto dokumentu un naudas līdzekļu pārbaudi, trešā tiesu izpildītāja konstatēja iztrūkumu depozīta kontā, par ko 2011.gada 14.jūlijā paziņoja Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei, kas ziņoja par to tiesībaizsardzības iestādēm. 2012.gada 6.jūlijā uzsākts kriminālprocess par iespējamo naudas līdzekļu iztrūkuma faktu.

Tikmēr 2014.gada 16.decembrī spēkā stājas 2012.gada 21.maija Rīgas apgabaltiesas spriedums, un 2015.gada 14.janvārī izsniegts izpildu raksts par parāda piedziņu par labu iesniedzējai. 2015.gada 15.janvārī iesniedzēja iesniedza šo izpildu rakstu trešajai zvērinātai tiesu izpildītājai, kura uzsāka izpildu lietu. 2015.gada 20.februārī viņa informēja iesniedzēju par konstatēto naudas līdzekļu iztrūkumu, kā rezultātā iesniedzējai varēja izmaksāt tikai daļu no tai rezervētajiem naudas līdzekļiem.

2015.gada 2.martā iesniedzēja Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar sūdzību pret trešo izpildītāju. Ar 2015.gada 24.marta lēmumu, kas stājās spēkā 2015.gada 26.jūnijā, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzlika izpildītājai par pienākumu izmaksāt iesniedzējai tai neizmaksāto naudas līdzekļu daļu. Vienlaikus šī zvērināta tiesu izpildītāja lēmumu nevarēja izpildīt tādēļ, ka depozīta kontā trūka naudas līdzekļi. 2016.gada 11.janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atsauca šajā lietā izsniegto izpildu rakstu, norādot, ka lēmumi, kas pieņemti Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā nav izpildāmi civilprocesuālā kārtībā, jo tiesu izpildītājs nevar būt parādnieks Civilprocesa likuma izpratnē.

2015.gada 24.decembrī iesniedzēja vērsās ar sūdzībām Tiesā.