Pieteicējs ir zvērināts advokāts, kurš bija lūdzis Iekšlietu ministrijas Informācijas centram sniegt ziņas par Kriminālprocesa informācijas sistēmā reģistrētajiem procesa virzītājiem konkrētā tobrīd notiekošā kriminālprocesā, norādot, ka šīs ziņas ir nepieciešamas, lai īstenotu klienta aizstāvību un novērtētu attiecīgo amatpersonu darbību. Informācijas centrs nodeva pieteicēja iesniegumu izpildei prokuratūrai, norādot, ka tam nav pilnvarojuma izsniegt šādu informāciju. Nepiekrītot šādai atbildei, pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu uzlikt iestādei pienākumu sniegt atbildi pēc būtības. Administratīvā rajona tiesa bija apmierinājusi pieteikumu un uzlikusi Iekšlietu ministrijas Informācijas centram pienākumu izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju.

Izskatījis Iekšlietu ministrijas Informācijas centra kasācijas sūdzību, Senāts konstatēja, ka pieteicējs nepamatoti uzskatījis administratīvo procesu par vienīgo efektīvo līdzekli ziņu iegūšanai no krimināllietas. No lietas apstākļiem izriet, ka strīds pēc būtības ir par tādas informācijas iegūšanu, kas jau atrodas konkrētā kriminālprocesa materiālos, jo Kriminālprocesa informācijas sistēmā iekļautās ziņas nepastāv ārpus krimināllietas, bet gan balstās uz procesuāliem dokumentiem un nevarētu atšķirties no šajos dokumentos ietvertajām ziņām. Tādēļ strīds par šādas informācijas iegūšanu risināms nevis saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, bet gan Kriminālprocesa likumu.

Likumdevējs ir paredzējis kārtību, kādā personas var īstenot savas tiesības saņemt krimināllietā esošo informāciju un pārsūdzēt nepamatotu atteikumu piekļūt šai informācijai, un tādējādi ir nodrošināta pienācīga tiesību aizsardzība. Tādēļ, Senāta ieskatā, pirmās instances tiesa nepamatoti attiecinājusi Informācijas atklātības likuma regulējumu uz izskatāmo lietu un pieņēmusi to izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama.

Lieta SKA-55/2026 (A420222023)