2007.gada 20.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.199 „Noteikumi par apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpi izmeklēšanas cietumos un brīvības atņemšanas iestādēs” 2.2.punkts paredz, ka ieslodzītie bez maksas saņem „neatliekamo stomatoloģisko palīdzību”. Tādējādi ieslodzījuma vietā atbilstoši normatīvajam regulējumam neatliekamā stomatoloģiskā palīdzība tiek garantēta bez maksas.

Iesniegumu izskatīšanas procesā no dažādām institūcijām ir saņemta informācija, ka „neatliekamā stomatoloģiskā palīdzība” ietver akūtus gadījumus, sejas, žokļu traumas un asiņošanu. Tomēr vizīšu laikā ieslodzījuma vietās pēc sarunām ar ieslodzītajiem un medicīnas darbiniekiem, ir secināms, ka neatliekamā stomatoloģiskā palīdzība ietver arī palīdzību zobu sāpju gadījumos, paredzot pacientam izsniegt pretsāpju zāles, pagaidu plombu uzlikšanu vai zobu izraušanu. Ieslodzītās personas, līdzīgi kā brīvībā esošās, zobus var ārstēt par saviem līdzekļiem.

Ņemot vērā Tiesībsarga birojā no ieslodzītajiem saņemtās informācijas raksturu, no cilvēktiesību skatpunkta var izdalīt divus būtiskākos aspektus. Pirmkārt, stomatologa pieejamību akūtos gadījumos (zobu sāpes).

No ieslodzītajiem ir saņemta informācija par to, ka gadījumos, kad ieslodzītais cieš zobu sāpes, stomatologa palīdzība ir jāgaida ilgstoši - līdz pat nedēļai un vairāk. Stomatologa nav Brasas cietumā, Daugavgrīvas cietumā un Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Līdz 2013.gada 1.oktobrim stomatologa nebija arī Valmieras cietumā. Šajos gadījumos stomatologa pakalpojumi tiek nodrošināti ārpus cietuma esošajās medicīniskajās iestādēs. Tomēr ir vērojama tendence, ka ieslodzītos nav iespējams uz ārstniecības iestādi nogādāt savlaicīgi. Piemēram, pēc 2013.gada 18.,19.aprīļa vizītes Daugavgrīvas cietumā, atklājās, ka uz zobu ekstrakciju apmeklējuma dienā bija pieteikti 45 ieslodzītie, bet nedēļā var aizvest tikai 6 - 8 ieslodzītos, tāpēc gaidīšanas laiks ir apmēram mēnesis.

Ieslodzījuma vietās, kurās ir stomatologs, neatliekamās stomatoloģiskās palīdzības sniegšanas prakse ir dažāda. Piemēram, Jēkabpils cietumā maksimums trīs līdz piecu  darba dienu laikā; Šķirotavas cietumā neatliekamā stomatoloģiskā palīdzība tiek nodrošināta trīs reizes nedēļā, nepieciešamības gadījumā arī biežāk. Jelgavas cietumā neatliekamā stomatoloģiskā palīdzība tiek sniegta pēc iesnieguma saņemšanas nākamajā stomatologa pieņemšanas dienā; bet Iļģuciema cietumā neatliekamo stomatoloģisko palīdzību nodrošina laika periodā no vienas stundas līdz trim dienām.

Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pants paredz spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās aizliegumu. Saskaņā ar Konvencijas 3.pantu valstij ir pienākums nodrošināt adekvātu ieslodzīto veselības un labklājības līmeni, t.sk. nodrošinot tos ar nepieciešamo medicīnisko aprūpi.

Arī Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja ir atzinusi, ka nepietiekams veselības aprūpes līmenis ātri var izraisīt situācijas, ko varētu kvalificēt kā „necilvēcīgu un pazemojošu rīcību”. Brīvības atņemšanas veselības aprūpes dienestam jāspēj nodrošināt regulāras konsultācijas ambulatorajiem pacientiem un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Katram ieslodzītajam jābūt pieejamiem kvalificēta zobārsta pakalpojumiem. Nenodrošinot ieslodzītajam savlaicīgu pieeju stomatologam zobu sāpju gadījumā, var tikt sasniegts tāds ciešanu līmenis, kas var veidot Konvencijas 3.panta pārkāpumu.

Otrs aspekts, kas ir būtisks no cilvēktiesību viedokļa, ir zobārstniecības pakalpojumu pieejamība gadījumos, kad ieslodzītajam nav finansiālu iespēju segt ārstniecības izdevumus, bet zobu ārstēšana ir nepieciešama. To neveicot, var pasliktināties gan vispārējais veselības stāvoklis, gan arī zobu stāvoklis, kas var rezultēties ar nepieciešamību zobu izraut. Atzīmējams, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Lacov Stanciu v. Romania" konstatēja Konvencijas 3.panta pārkāpumu. Pieteicējam bieži bija jāgaida vairākas nedēļas, lai saņemtu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, jo īpaši zobu sāpju gadījumā, jo nebija pieejams zobārsts. Rezultātā pieteicēja veselības stāvoklis nopietni pasliktinājās, it sevišķi zobu problēmas – pilnīgi zaudēti četrpadsmit zobi. Veselības stāvoklim un medicīniskajām indikācijām atbilstoša stomatoloģiskā ārstēšana tika saņemta tikai pēc tam, kad pieteicējs paziņoja, ka šos pakalpojumus apmaksās no saviem personīgajiem līdzekļiem.

Kā augstāk minēts, normatīvais regulējums neparedz zobu ārstēšanas izdevumus ieslodzītajiem segt no valsts līdzekļiem. Tomēr, pēc tiesībsarga domām, ja ieslodzītajam objektīvi ir nepieciešama stomatoloģiskā palīdzība un viņam nav finanšu līdzekļu, kā arī, ja viņš netiek cietumā nodrošināts ar darbu vai ir darba nespējīgā vecumā, ir slims, valstij ir jāraugās, lai stomatoloģiskā palīdzība tiktu sniegta atbilstoši personas vajadzībām. Pretējā gadījumā var tikt pārkāpts necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums, kas ir pamats sūdzības iesniegšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā.