MEKLĒT ARHĪVĀ
ŽURNĀLS
VISS SATURS
ŽURNĀLS
JAUNUMI
DOMNĪCA
BIBLIOTĒKA
STUDENTIEM
AFIŠA
FOTO & VIDEO
ATRASTI 0 REZULTĀTI
NO
LĪDZ
žurnāls / Tiesību prakse
27. Septembris 2011 /NR. 39 (686)
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 10. panta regulējums ietver ne tikai soda noteikšanu, bet paredz atbildību par šā likuma prasību neievērošanu, kas kopumā vērsta uz prettiesiskā stāvokļa pilnvērtīgu novēršanu. Minētā likuma 10. panta otrajā daļā un 2.1 daļā noteiktais atbildības līdzeklis ir vērsts tieši uz kaitējuma atlīdzinājumu, nedublējot panta pirmajā daļā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto administratīvo atbildību. Pienākumam novērst pārkāpuma sekas (ieskaitīt valsts budžetā prettiesiski saņemtos un izlietotos finanšu līdzekļus) nepiemīt soda raksturs, kas atbilstoši dubultās sodīšanas aizlieguma principam liegtu tā piemērošanu līdztekus naudas sodam administratīvā pārkāpuma lietā. Pārkāpjot likumdevēja noteiktos ierobežojumus partiju un to priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņu finansējumam, tiek pārkāpti arī vienlīdzīgu un brīvu vēlēšanu principi, tādējādi nodarot būtisku kaitējumu gan vēlētāju, gan deputātu kandidātu tiesībām un tiesiskajām interesēm un valsts pārvaldības kārtībai kopumā. Izdevumi, kas uzskatāmi par priekšvēlēšanu izdevumiem un norādāmi vēlēšanu ieņēmumu un izdevumu deklarācijā, ir saistāmi ar priekšvēlēšanu aģitācijas darbību, kas noteiktas Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.1 panta otrajā daļā, veikšanas laiku. Tas atbilst priekšvēlēšanu perioda noteikšanas jēgai. Izdevumu attiecināšanai uz priekšvēlēšanu izdevumiem 270 dienu periodā nav nepieciešams konstatēt abu pazīmju, proti, gan darbības, gan samaksas izpildes šajā periodā, kopumu. Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma mērķim neatbilstošs būtu tāds 8.4 panta piektās daļas iztulkojums, kas pārkāpuma esību darītu atkarīgu no tā, kādā veidā partija panākusi lielāku (par pieļaujamo) līdzekļu izlietojumu vēlēšanu kampaņā. Citiem vārdiem, vai tā pārkāpumu pieļāvusi atklāti, izdevumus, kas veido pārtēriņu, maksājot no savas kases, vai rīkojusies vēl nelabticīgāk, atrodot citu ceļu, kā "apiet" ierobežojumus, un tādēļ tos pārkāpusi slēptā veidā. Otrais gadījums prasa atklāt slēpto veidu, kas ietver nepieciešamību konstatēt partijas lomu tajā jeb saistību ar to. "Tiešas saiknes" kritērijs izriet no Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta piektās daļas jēgas, lai noskaidrotu, vai citu personu darbības nav pašas partijas iniciētas un tādēļ pieskaitāmas pašai partijai. Likuma "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām" 28. panta pirmā, otrā un trešā daļa regulē ar partiju nesaistītu personu tiesības savā vārdā veikt priekšvēlēšanu aģitāciju, par kādu nav uzskatāma partijas, kas iesniegusi deputātu kandidātu sarakstus, aģitācija. Partijas veikta (arī ar citu personu starpniecību) un minētā likuma 28. panta kārtībā veikta aģitācija jebkurā gadījumā ir nošķiramas. Lai arī minētais regulējums tādu personu, kuras nevarētu uzskatīt par nesaistītām, vidū nenosauc partijas biedrus un partijas vēlēšanu kampaņas organizētājus, tas neizslēdz iespēju (pienākumu) kontrolējošām institūcijām konstatēt citas personas veiktas aģitācijas nepieļaujamu saistību ar partiju. Nesaistītu personu tiesības veikt aģitāciju nepieļauj partijas tiesības caur šādu mehānismu veikt savu kampaņu. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
6. Septembris 2011 /NR. 36 (683)
Likumdevējs ir noteicis principus informācijas sniegšanā (ka vispārpieejama informācija, kas nav jāapstrādā, ir bez maksas; ka maksa nedrīkst pārsniegt informācijas papildu apstrādes izdevumus) un deleģējis Ministru kabinetu noteikt konkrētus maksas pakalpojumus un to apmēru. Līdz ar to atbilstoši vispārējam regulējumam informācijas sniegšanas jautājumos pašvaldībām nav tiesību noteikt maksu par informācijas sniegšanu. Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumu Nr. 940 "Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem" 2. punktā paredzētais attiecībā uz pašvaldību tiesībām noteikt maksu par informācijas sniegšanu ir ārpus Informācijas atklātības likuma 13. pantā ietvertā deleģējuma, kas vienlaikus arī nozīmē, ka norma šajā daļā nav spēkā. Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumu Nr. 940 "Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem" 8. punkts piešķir iestādei tiesības pēc personas pamatota iesnieguma saņemšanas pieņemt lēmumu par maksas apmēra samazināšanu privātpersonām, kas nav minētas šo noteikumu 5. un 6. punktā. Iestāde, izvērtējot privātpersonas mantisko stāvokli un pieprasītās informācijas nepieciešamību, pieņem attiecīgu lēmumu. Tādējādi minētā norma piešķir iestādei tiesības lemt par maksas apmēra samazināšanu par informācijas sniegšanas pakalpojumu katrā konkrētā gadījumā. No minētās normas neizriet deleģējums iestādei noteikt konstantu maksu par tāda pakalpojuma sniegšanu, par ko maksas apmērs ir noteikts Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumos Nr. 940 "Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem". ...
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
7. Jūnijs 2011 /NR. 23 (670)
Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumi Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi" ietver pilnīgu noregulējumu attiecībā uz to, kādas ziņas būvniecības ierosinātājam, iesniedzot būvniecības iesniegumu-uzskaites karti, jāsniedz par būvniecības ieceri, un likumdevējs nav paredzējis katrai pašvaldībai ieviest savu individuālu būvniecības procesa veidu, citastarp ar citu iesniedzamo dokumentu klāstu. Pašvaldība var labas pārvaldības nolūkā precizēt, padarīt personai ērtu to prasību izpildi, kas izriet no Būvniecības likuma un Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumiem Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi", nevis aizstāt šo normatīvo aktu prasības ar citām vai tās pēc būtības papildināt. Turklāt nav pieļaujama jaunu prasību izvirzīšana privātpersonai ar iekšējiem normatīvajiem aktiem. Būvvaldei pirms plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas nav iespējams un nav arī tās pienākums izvērtēt būvniecības ieceres atbilstību ikvienai apbūves noteikumu prasībai. Būtībā būvvaldei ir jāizvērtē, vai noteikta veida būve, ciktāl tā precizējama no būvniecības iesnieguma-uzskaites kartes un tai pievienotā situācijas plāna, noteiktā vietā vispār ir pieļaujama atbilstoši konkrētā zemesgabala izmantošanas veidam un citām normatīvo aktu prasībām un vai būvniecības iecere ir nododama publiskajai apspriešanai. Savukārt sīkākas no teritorijas plānojuma (arī apbūves noteikumiem) izrietošas prasības būvvalde norāda plānošanas un arhitektūras uzdevumā. Tādējādi tā ir paša būvniecības ierosinātāja interese un atbildība – saskaņot visas norādītās prasības vienā būvprojektā. Tādi būvniecības ieceres rādītāji, kas neizriet no būvniecības iesnieguma-uzskaites kartes un var mainīties būvniecības ieceres izstrādāšanas laikā, vispārīgi nevar būt šķērslis plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanai. Būvvaldes uzdevums ir būvniecības ierosinātāju līdz ar plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanu informēt par prasībām, no kuru ievērošanas būs atkarīgs, vai izstrādātais būvprojekts varēs tikt akceptēts. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
12. Aprīlis 2011 /NR. 15 (662)
No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta kopsakarā ar citām tiesību normām interpretācijas secināms, ka, lai kādu māju atzītu par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, tajā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir jābūt vismaz vienam dzīvoklim, kā arī vēl vismaz vienam dzīvoklim, mākslinieka darbnīcai vai neapdzīvojamai telpai. Nav pamata uzskatīt, ka ar daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē domāta dzīvojamā māja, kurā obligāti ir vismaz divi dzīvokļi. Likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pamatā reglamentē (tostarp garantē) tieši īrnieku tiesības privatizēt savus īrētos dzīvokļus. Tomēr, ņemot vērā, ka dzīvojamās mājās ir arī telpas, kuras netiek izmantotas dzīvošanai, bet nav arī funkcionāli saistītas ar dzīvojamām telpām, likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo telpu privatizāciju" reglamentē arī šo telpu privatizāciju, apzīmējot tās kā neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas. No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta izriet, ka, lai konstatētu, vai kāda māja ir atzīstama par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, būtisks ir arī mājas statuss, proti, tai ir jābūt dzīvojamai mājai. Pēc administratīvā procesa sakarā ar nedzīvojamo telpu privatizāciju mājā uzsākšanas, mainot mājas statusu un attiecīgi iesniedzot zemesgrāmatā dokumentus par mājas statusa maiņu, iestāde nevar izbeigt tās tiesības, kuras piešķir likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Nedzīvojamās ēkas likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izpratnē ir specifiska rakstura ēkas, kas paredzētas noteiktu publisku funkciju veikšanai. Apstāklis, ka ēkā līdztekus dzīvoklim ir arī neapdzīvojamās telpas, kas var tikt izmantotas, piemēram, kā tirdzniecības telpas, nenozīmē, ka šāda ēka tādēļ vien atzīstama par nedzīvojamo ēku. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Notikums
8. Februāris 2011 /NR. 6 (653)
Latvijā jau vairākus gadus notiek diskusijas par nepieciešamību pilnveidot 1994.gada 22.jūlijā pieņemto Pilsonības likumu. Pēdējo reizi šis likums grozīts 1998.gada 22.jūnijā. Kopš tā laika pilsonības jautājumi bijuši sabiedrības uzmanības lokā, jo īpaši – pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Jaunā realitāte likusi daudziem pārvērtēt Pilsonības likumā ietvertos regulējumus par bērnu pilsonību, ja tikai viens no bērna vecākiem ir Latvijas pilsonis, kā arī dubultpilsonības aizliegumu. Vairākas reizes Satversmes tiesa vērtējusi atsevišķu Pilsonības likuma normu satversmību. Taču Satversmes tiesas pozīcija šajos jautājumos ir pietiekami skaidra: pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts, kas netieši nosaka arī Satversmes tiesas īstenotās kontroles robežas, proti, visi būtiskie jautājumi, kas attiecas uz pilsonības institūtu, ir visupirms likumdevēja kompetencē. Valsts prezidents Valdis Zatlers 2011.gada 1.februārī izmantoja Satversmes 47.pantā noteiktās likuma ierosināšanas tiesības un nosūtīja Saeimai ierosinājumu grozīt Pilsonības likumu. Ņemot vērā pilsonības jautājumu nozīmīgumu un plašāku diskusiju nepieciešamību par Pilsonības likuma pilnveidošanu, "Jurista Vārds" lasītājiem piedāvā iepazīties Valsts prezidenta likuma ierosinājuma pilnu tekstu. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Skaidrojumi. Viedokļi
1. Februāris 2011 /NR. 5 (652)
Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme) tiesības izdot ārējos normatīvos aktus ir tautai un Saeimai. Tomēr šie nav vienīgie subjekti, kas faktiski izdod ārējos normatīvos aktus. Šobrīd ārējos normatīvos aktus izdod arī Ministru kabinets, pašvaldības un iestādes, kurām ar likumu ir noteikta no Ministru kabineta neatkarīga kompetence jeb tā sauktās autonomās iestādes (turpmāk – autonomās iestādes). Pēdējos gados, it sevišķi saistībā ar gaidāmajām strukturālajām reformām valsts pārvaldē, aktuāla ir kļuvusi ideja piešķirt ministram tiesības vienpersoniski izdot ārējos normatīvos aktus. Tādā veidā varētu tikt veicināta izpildvaras efektivitāte un atslogots Ministru kabineta darbs. Šā raksta mērķis ir apskatīt likumdošanas funkcijas un likumpakārtoto aktu izdošanas savstarpējās sakarības un izvērtēt, vai, pirmkārt, Latvijas tiesību sistēmā ir ieviešams jauns ārējo normatīvo aktu veids – ministra noteikumi un, otrkārt, vai autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilst Satversmei. Šajā rakstā netiks aplūkotas pašvaldību tiesības izdot saistošos noteikumus un šo normatīvo aktu vieta Satversmes kontekstā. Šī problēma jāvērtē kopsakarā ar pašvaldību statusu un vietu Satversmē, un šī problēma nav aptverama ar aplūkojamo jautājumu loku. ...
Pievienot mapei
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
23. Novembris 2010 /NR. 47 (642)
Valstij piederošais galvaspilsētas Stacijas laukums ir lieta, kura tāpat kā tilti un ostas kalpo sabiedrības vajadzībām. Tādējādi Stacijas laukumam ir publiskas lietas statuss. Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu. Valstij ir pienākums nodrošināt, lai tās īpašumā esošās publiskās lietas tiktu izmantotas atbilstoši sabiedrības interesēm. Sabiedrības intereses ir jāievēro gan gadījumos, kad publisko lietu var izmantot ikviens, gan gadījumos, kad publiskā lieta tiek nodota sevišķajai izmantošanai. Līdz ar to, nosakot kādai publiskai lietai sevišķi izmantojamas lietas statusu, valstij ir jāizvērtē šādas rīcības lietderība, proti, jāvērtē, vai lēmums par publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku mērķi, vai lēmums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un vai lēmums ir samērīgs ar sabiedrības interešu ierobežojumu. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts netiek atbrīvota no publisko tiesību principu, tostarp vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu, ievērošanas. Līdz ar to, ja iestāde atzīst, ka publiskās lietas nodošana sevišķajai izmantošanai ir lietderīga, tai saskaņā ar vienlīdzības principu ir jānodrošina, lai ikvienam būtu vienlīdzīgas iespējas pretendēt uz publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai. Lemjot par publiskas lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai, iestādei jāvērtē arī tas, vai ir attaisnojami publiskās lietas izmantošanu piešķirt tikai noteiktam personu lokam un vai tādā veidā netiek sniegts nepamatots valsts atbalsts kādam atsevišķam komersantam. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts pārvaldes iestāde rīkojas publisko tiesību jomā. Tādējādi uz publisko lietu nodošanu sevišķajai izmantošanai attiecas administratīvā procesa tiesiskais regulējums. Ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu. Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību nenoteikta skaita gadījumos. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai šāda veida administratīvie akti tiek dēvēti par vispārīgajiem administratīvajiem aktiem – lēmumiem, kurus likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos. Ceļa zīmju gadījumā par administratīvā akta izdevēju atzīstama iestāde, kura uzrauga satiksmes organizāciju un tās tehnisko līdzekļu izvietojumu, kā arī saskaņo šo līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu. Personai, kas nodarbojas ar taksometru pakalpojumu sniegšanu un kas vēlas, lai tiktu atzītas tās tiesības izmantot pieeju (publiskas taksometru stāvvietas veidā) Stacijas laukumā, ar attiecīgu prasību ir jāvēršas pie iestādes, kuras kompetencē ir noteikt Stacijas laukumam sabiedriski izmantojamas lietas statusu vai sevišķi izmantojamas lietas statusu. Prasība ceļa zīmju izdevējiestādei uzstādīt ceļa zīmi, kas atļauj pieeju Stacijas laukumam publiskas taksometru stāvvietas veidā, šādā situācijā nav pamatota, jo šī iestāde nav kompetenta noteikt Stacijas laukuma kā publiskas lietas pieejamības apmēru. ...
Pievienot mapei
1 ... 15 16 17 18 19 ... 37
10 20 50
REZULTĀTI LAPĀ
Rubrika
Informācija
Skaidrojumi. Viedokļi
Priekšvārds
Tiesību prakse
Domu mantojums
Vēstules
Juridiskā literatūra
Sludinājumi. Reklāma
Citu pieredze
In memoriam
Akadēmiskā dzīve
Eiropas telpā
Intervija
Notikums
No citas puses
Diskusija
Nedēļas jurists
Redaktora sleja
Numura tēma
Viktorīna
Aptauja
Tiesību politika
Viedoklis
Juristu likteņi
Jurista vizītkarte
Īsziņas
Studenta Vārds
2014. gads Latvijas tieslietu sistēmā
Atskatā un darbībā
Justīcija attīstībai
Atsaucoties uz publicēto
Jurists un kultūra
Juridiskā darba tirgus
Tiesību prakses komentāri
Tiesību prakse. Judikatūra
Grāmatas
Lekcijas
Periodika
Prakses materiāli
Mūsu autors
Tiesību nozare
Administratīvās tiesības un proc...
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu lega...
Dzīvnieku aizsardzība
Tiesu darba organizācija
Policijas tiesības
Valsts un baznīca
Civiltiesības un process
--- Darba tiesības
--- Komerctiesības
--- Konkurences tiesības
--- Patērētāju tiesības
--- Intelektuālā īpašuma tiesības
--- Īres tiesības
--- Medicīnas tiesības
--- Šķīrējtiesu process
--- Maksātnespējas process
Krimināltiesības un process
Konstitucionālās tiesības
Starptautiskās tiesības
Tiesību teorija, vēsture un filoz...
Eiropas tiesības
Tiesu iekārta
Cilvēktiesības
Sociālās tiesības
Publiskie iepirkumi
Datu apstrāde
Tūrisma tiesības
Tehnoloģijas un mākslīgais intel...
--- Mākslīgais intelekts
Pašvaldību tiesības
Apdrošināšanas tiesības
Būvniecības tiesības
Vides tiesības
Nolēmumu piespiedu izpilde
Bērna tiesības
Administratīvā atbildība
ES fondi
Starptautiskās privāttiesības
Enerģētikas tiesības
Valsts pārvalde
Profesionālā ētika
Juridiskā tehnika un valoda
Tiesību politika un prakse Covid-1...
Interešu pārstāvība
E-lieta
Pacientu tiesības
Sankcijas
Militārās tiesības
Trauksmes celšana
Tiesību prakse
Satversmes tiesas nolēmumi
Eiropas Savienības Tiesas nolē...
Eiropas Cilvēktiesību tiesas n...
Tiesu nolēmumi civillietās
Tiesu nolēmumi krimināllietās
Tiesu nolēmumi administratīvaj...
Valsts iestāžu lēmumi
--- Uzņēmumu reģistrs
--- Konkurences padome
--- Patērētāju tiesību aizsard...
--- Centrālā vēlēšanu komisij...
Atzinumi un viedokļi
--- Konstitucionālo tiesību komi...
--- Tiesībsargs
--- Citas institūcijas
Autors
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties