Satversme noliek prezidentu zem sitiena

Neraugoties uz to, ka joprojām spēkā ir 1922. gada izstrādā Satversme, tā ir ļoti laba un pilda savas funkcijas, tomēr jāatzīst, ka ir arī zināmas nepilnības. Satversme zināmā mērā noliek Valsts prezidentu zem sitiena, proti, ja Valsts prezidents ierosina Saeimas atlaišanu, taču tauta referendumā šo ideju neatbalsta, prezidents ir uzskatāms par atlaistu. Zināmā mērā Satversme atņem Valsts prezidentam mehānismu, ar ko, vajadzības gadījuma, novērst kaitējumu, ko var nodarīt parlaments.

Tāpat citās Eiropas valstīs Valsts prezidentam ir lielākas pilnvaras valdības veidošanas kontekstā, un tas tiek nostiprināts arī konstitūcijā. Lielākoties, Valsts prezidents apstiprina visu valdību, savukārt, Latvijā - tikai nominē Ministru prezidenta kandidatūru. Valdību Latvijā apstiprina Saeima, un parlamentā, kā zināms, ir dažādas politikās partijas ar savām sarkanajām līnijām.

Skaidri jādefinē, kā rīkoties politiskās krīzes gadījumā

Satversmē vajadzētu būtu skaidri atrunātai rīcībai, ko darīt, ja iestājusies politiskā krīze, piemēram, parlaments ilgstoši nespēj vienoties un sastādīt valdību. Tāpat ir skaidri jāatrunā, pie kādiem nosacījumiem Valsts prezidents drīkst rosināt Saeimas atlaišanu. Un arī pretēji - nepieciešams skaidri definēt situāciju, kurā var tikt rosināta Valsts prezidenta atstādināšana no amata, lai tiktu novērstas situācijas, kad parlaments negodprātīgi izmanto savu varu. Manā pieredzē ir bijusi situācija, kad toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, sākoties kārtējai valdības krīzei, bija tikai minējis, ka, iespējams, varētu apsvērt Saeimas atlaišanas rosināšanu, un kādas politiskās partijas līderis jau meklēja veidus, kā būtu iespējams atstādināt pašu Valsts prezidentu.

Preambula nav nesusi nekādu labumu

Šie ir punkti, kurus, manuprāt, Satversmē būtu jāpilnveido - tas sniegtu būtisku ieguvumu, atšķirībā no 2014. gadā pieņemtās preambulas, no kuras būtiska labuma nav joprojām. Satversmē jau ir ietverti negrozāmie panti - pirmais, otrais, trešais, ceturtais, sestais un septiņdesmit septītais, kas nodrošina valsts fundamentālo vērtību stabilitāti.

Šie panti skaidri un negrozāmi pasaka, ka:

• Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika;
• Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;
• Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;
• Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru;
• Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās;
• Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.

Negrozāmo Satversme pantu spēks

Preambulai ir tikai deklaratīvs spēks, protams, ir pozitīvi, ka tajā tiek uzsvērta 1990. gada 4. maija nozīme, taču mūsu valsts pamats ir minētie negrozāmie panti. Nevietā ir arī spekulācijas par to, ka Satversme ir sabiedrību šķeļoša - ne velti tajā rakstīts, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai", jo Latvijas tauta ir arī cittautieši.