Izskatāmajā lietā Rīgas pilsētas būvvalde izdeva būvatļauju četrus stāvus augstas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas būvniecībai netālu no Māras dīķa Rīgā. Līdzpieteicēji, kuri dzīvo zemesgabalam, kurā plānots būvēt strīdus būvi, blakus esošajā daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā, strīdus būvatļauju apstrīdēja. Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments būvatļauju atstāja negrozītu. Līdzpieteicēji vērsās tiesā ar pieteikumu par minētā lēmuma – strīdus būvatļaujas – atcelšanu.

Administratīvā apgabaltiesa ar 2022. gada 19. decembra spriedumu līdzpieteicēju pieteikumu noraidīja. Tiesa atzina, ka laikā, kad tika izdota strīdus būvatļauja, tā bija prettiesiska. Šo secinājumu tiesa balstīja uz to, ka būvieceres īstenošanai bija nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, jo plānotajai daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai apkārt esošajā teritorijā iedibinātais stāvu skaits ir mazāks par būvprojektā paredzēto ēkas stāvu skaitu. Tomēr tiesa konstatēja, ka sprieduma sastādīšanas brīdī ir notikušas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas detālplānojuma izstrādes nepieciešamību vairs neparedz. Minētā iemesla dēļ tiesa atzina, ka jaunais tiesiskais regulējums atļauj strīdus būves būvniecību. Līdz ar to tiesa atzina, ka nav lietderīgi atcelt strīdus būvatļauju.

Senāts savukārt uzsvēra, ka Būvniecības likums nepieļauj būvatļaujas izdošanu, ja būviecere neatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Tādējādi situācijā, kad pašvaldība teritorijas plānojumā ir nepārprotami noteikusi konkrētā pilsētas daļā pieļaujamo maksimālo apbūves stāvu skaitu jaunai būvniecībai (kas konkrētajā gadījumā ir iedibinātais, proti, teritorijā jau esošajām būvēm raksturīgais stāvu skaits), nav šaubu, ka minētais stāvu skaits ir tāds apbūves rādītājs, kas zemesgabala īpašniekam ir jāievēro, izstrādājot būvprojektu. Savukārt detālplānojumā no teritorijas plānojuma atšķirīgs – proti, lielāks – maksimālais apbūves stāvu skaits konkrētā pilsētas daļā varētu tikt noteikts tikai tad, ja šādu iespēju tieši paredzētu teritorijas plānojums.

Šā iemesla dēļ Senāts atzina, ka tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir nonākusi pie nepareiza secinājuma, ka strīdus būves stāvu skaita neatbilstība iedibinātajam stāvu skaitam nozīmē vien to, ka pirms strīdus būvieceres īstenošanas teritorijai, kurā iecerēts būvēt strīdus būvi, bija nepieciešams izstrādāt detālplānojumu un ar tā palīdzību risināt neatbilstības iedibinātajam stāvu skaitam jautājumu. Tiesa nebija pievērsusi uzmanību, ka gadījumā, ja būviecere neatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, tas pats par sevi ir pamats secinājumam, ka šādai būviecerei nevar tikt izsniegta būvatļauja.

Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Lieta Nr. SKA-521/2023 (A420200918)