Augstākā tiesa rīcības sēdes lēmumā norādījusi, ka rajona tiesa ir apsvērusi lietā nozīmīgos apstākļus un devusi tiem savu novērtējumu. Proti, tiesa ir ne tikai konstatējusi, ka pārsūdzētais lēmums ir pieņemts atbilstoši Imigrācijas likuma regulējumam, bet arī iedziļinājusies cilvēktiesību apsvērumos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konsekventi atzinusi, ka valstij ir tiesības kontrolēt ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā.

Izskatāmajā lietā pārsūdzētais Valsts robežsardzes lēmums ir noslēdzošais posms vairāku lēmumu virknē. Process sākās ar iekšlietu ministra lēmumu, kurš, pamatojoties uz Imigrācijas likuma normām, iekļāva pieteicēju to personu sarakstā, kurām aizliegta ieceļošana Latvijā. Apstrīdēšanas kārtībā ģenerālprokurors šo lēmumu grozīja, piekrītot pamatojumam, ka ministrs lemj par ārzemnieka iekļaušanu sarakstā, ja kompetentām valsts iestādēm ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

Augstākā tiesa iepazinās gan ar Satversmes aizsardzības biroja vēstulēm, uz kurām ir norādīts iekšlietu ministra lēmumā, gan arī ministra un ģenerālprokurora lēmumiem. Izskatāmajā lietā minētā informācija un lēmumi nav pārvērtējami, bet no tiem ir secināms, ka likumā noteiktā procesā kompetentas iestādes ir konstatējušas, ka pieteicējs rada draudus Latvijas valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai, kā arī apdraud Šengenas zonas valstu drošību. Līdz ar to ir konstatējams gan likumiskais pamats, gan leģitīmais mērķis pieteicēja izraidīšanai.

Atbildot uz pieteicēja argumentu, ka viņam ir izveidojusies zināma sociāla saikne ar Latviju – viņš uzturas Latvijā jau deviņus gadus un viņa laulātā ir Latvijas pilsone, tiesa atzinusi, ka vērā ņemams apstāklis, ka pieteicējs nepārvalda latviešu valodu un viņa bērns atrodas savas mātes (pieteicēja šķirtās laulātās), bet ne pieteicēja ikdienas apgādībā. Iejaukšanās pieteicēja privātajā dzīvē šajā lietā ir samērīga un ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo ir iegūtas nepārprotamas ziņas par potenciālu valsts drošības apdraudējumu pieteicēja uzturēšanās Latvijā dēļ. Pieteicējam un viņa bērnam, kā arī laulātajai nav tiesisku un faktisku šķēršļu, lai tiktos valstī, kuras pilsonis viņš ir. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka jebkurai valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā un ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības 8.pants nevar tikt aplūkots kā garants noteikta veida uzturēšanās atļauju piešķiršanai. Lietā arī nav pierādījumu par pieteicēja un viņa bērna attiecībām un pieteicēja iesaistīšanos bērna audzināšanā. Ir tikai informācija, uz ko norādīts arī pārsūdzētajā lēmumā, ka jau 2002.gadā, vēl atrodoties Krievijas Federācijā, pieteicējs bija devis piekrišanu bērna izceļošanai uz Latviju kopā ar bērna māti. Tātad piekritis dzīvošanai ar bērnu dažādās valstīs.

Kasācijas sūdzībā pieteicējas arī norādījis, ka piespiedu izraidīšanas rezultātā var tikt pārkāptas pieteicēja tiesības uz dzīvību (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2.pants) un spīdzināšanas, cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums (konvencijas 3.pants). Augstākā tiesa atzinusi, ka rajona tiesa šo argumentu ir vērtējusi. Kā konstatējusi tiesa, līdz izraidīšanai ne pieteicējs, ne viņa pārstāvis nav uz šādu apstākli norādījis. Pieteicējam palīdzību jau no paša sākuma ir sniedzis zvērināts advokāts. Līdz ar to nerodas saprātīgas šaubas, ka pieteicējam bija kādi šķēršļi zināt savas tiesības un darīt zināmus visus būtiskos apstākļus valsts iestādēm. Turklāt lietas materiālos esošā informācija par pieteicēja regulāru došanos uz Krieviju liek izdarīt secinājumu, ka pieteicējs nekādu apdraudējumu savai dzīvībai un veselībai nesaskata.