MEKLĒT ARHĪVĀ
ŽURNĀLS
VISS SATURS
ŽURNĀLS
JAUNUMI
DOMNĪCA
BIBLIOTĒKA
STUDENTIEM
AFIŠA
FOTO & VIDEO
ATRASTI 0 REZULTĀTI
NO
LĪDZ
žurnāls / Skaidrojumi. Viedokļi
10. Novembris 2009 /NR. 45 (588)
"Ak, kāds nu tur liels ļaunums, ja mazliet "pašpikošu" no cita autora" – šāda nostāja diemžēl ir plaši izplatīta bakalaura un maģistra darbu rakstītāju vidū. Gandrīz visi zina, ka uzdot cita autora rakstītu tekstu par savējo nedrīkst. Tāpat vairums zina, ka bakalaura vai maģistra darbus neraksta, neiepazīstot un neizmantojot agrāk jau uzrakstītas publikācijas, tikai jādod atsauces uz izmantoto avotu. "Tad vai nu liela starpība: ir vai nav tās atsauces? Honorāru taču par maģistra darbu neprasīšu" – turpina spriedelēt literārie zagļi. Starpība tomēr ir liela un būtiska. Studējošais bieži vien jūt, ka viņa projektā ir izklāstītas jau atklātas patiesības un samērā trūcīgi ir ar jaunām atziņām, vispārinājumiem, priekšlikumiem. Šādā situācijā visai vilinoši liekas paņemt kādus jau gatavus vispārinājumus vai labi formulētus ierosinājumus un iekļaut darbā kā savējos. Tikai naivais teiks, ka tas nav negodīgi. No godīguma viedokļa vien jau tas ir pietiekami bīstami. Tikpat bīstami tas ir no profesionālās kvalifikācijas viedokļa: rakstītājs uzdodas par gudrāku nekā viņš īstenībā ir. Piedevām viņš sevi apliecina kā vieglas dzīves tīkotāju, varbūt karjeristu, varbūt mazvērtības kompleksu mocītu utt. Bet tas nav tik nesavtīgi un nevainīgi. Tas ir Autortiesību likuma pārkāpums! No ilggadējās docētāja prakses vēl tagad prātā ap divdesmit gadu vecs gadījums, kad plaģiātā tika atmaskots diplomdarba autors, kas iesniedza darbu par autortiesību aizsardzību, cītīgi savāca daudz argumentu par to, ka pārkāpt autora tiesības ir prettiesiski, tikai pats ignorēja rakstīto, ka jānorāda citētie autori. Un mērķis, kā noskaidrojās, bija iegūt labu amatu autortiesību aģentūrā, kas tolaik pastāvēja. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Diskusija
13. Oktobris 2009 /NR. 41 (584)
Pagājušajā nedēļā, 6. oktobrī, tika publiskota Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīva veidot principiāli jaunu garantiju sistēmu mājokļu hipotekārajā kreditēšanā Latvijā: aģentūra LETA ziņoja, ka premjers, ņemot vērā situāciju finanšu tirgū un pieaugošās kredītņēmēju problēmas, ir uzdevis Valsts kancelejas Juridiskajam departamentam steidzami sagatavot grozījumus Civilprocesa likumā un citos normatīvajos aktos, lai ieviestu sistēmu, kurā ķīla ir vienīgais garants vienīgā mājokļa hipotekārajiem kredītiem. Premjers vēlas, lai grozījumi normatīvos paredzētu, ka kredītņēmēja – fiziskas personas – atbildība pret kredīta devēju saistībā ar vienīgā mājokļa iegādi būtu aprobežota ar ķīlas vērtību, bet pēc ķīlas realizācijas nebūtu iespējama piedziņas vēršana uz pārējo kredīta ņēmējam piederošo mantu, kā arī nebūtu iespējams pieprasīt galvotājiem veikt maksājumus atlikušās aizdevuma summas apmērā, kas palikusi pēc ķīlas realizācijas. Papildus tam valdības vadītājs lūdzis izvērtēt iespēju paredzēt, ka kredīta ņēmēju un tā ģimenes locekļus nav iespējams izlikt no vienīgā mājokļa, ja nav panākta vienošanās par ģimenes pāreju uz citu dzīvojamo platību, tostarp premjers vēlētos, lai bankām tiktu noteikts pienākums piedāvāt šādu mazāku platību no savā pārziņā esošajām dzīvojamām platībām. Tā kā vieni no lielākajiem kreditētājiem Latvijā ir ar Zviedriju saistītas bankas, gatavojot grozījumus, V. Dombrovskis lūdzis apkopot informāciju par kredītņēmēju juridiskajām saistībām pret kredīta devējiem un kredītņēmēju aizsardzības mehānismu Zviedrijā. Ministru prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne sarunā ar "Jurista Vārdu" atzina, ka grozījumus iecerēts attiecināt arī uz tām līgumattiecībām, kas starp kredītņēmējiem un bankām jau nodibinātas līdz šim, jo tieši pašreizējiem kredītņēmējiem saistību izpilde sagādā grūtības. Jaunā kārtība, kuras tiesisko pamatu Valsts kancelejas Juridiskajā departamentā paredzēts izstrādāt mēneša laikā, protams, vēl būs jāapstiprina valdībā un Saeimā. Pēc L. Krapānes domām, tas varētu notikt jau šogad. Tādā gadījumā grozījumi varētu stāties spēkā nākamā gada sākumā. Ņemot vērā ieceres iespējamo ietekmi uz lielāko daļu Latvijas banku un milzīgu skaitu kredītņēmēju, "Jurista Vārds" aicināja uz neklātienes diskusiju vairākus civiltiesību un finanšu tiesību lietpratējus. Jāatzīst, ka Ministru prezidenta ideja Latvijas juristus pārsteidza acīmredzami nesagatavotus: vairāki eksperti savu viedokli līdz žurnāla nodošanai nepaspēja formulēt vai arī politiskā konteksta dēļ atturējās to darīt. Daži uzaicinātie sniedza atbildes uz konkrētiem "Jurista Vārda" jautājumiem (zvērināts advokāts, juridiskā biroja "Eversheds Bitāns" vadošais partneris Agris Bitāns, Latvijas Komercbanku asociācijas viceprezidents Aivars Graudiņš, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Ņujorkas universitātes programmas "Hauzeres pētījumi" (Hauser Research) zinātnieks Mārtiņš Paparinskis), citi formulēja "vispārīgu" viedokli par Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīvu, nepiesaistot to uzdotajiem jautājumiem (LU profesore Dr.iur. Ilma Čepāne, LU doktorants Mg.iur. Edvīns Danovskis, Latvijas Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko). ...
Pievienot mapei
žurnāls / Domu mantojums
29. Septembris 2009 /NR. 39 (582)
Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский) ir viens no izcilākajiem Latvijas civilistiem, kura zinātniskais sniegums un personības spēks saglabā savu aktualitāti arī mūsdienu Latvijas tiesību zinātnē un praksē. Viņa vārds ir kļuvis gandrīz par simbolu, jēdzienu, kas Latvijā ir līdzvērtīgs kādai neapstrīdamai civiltiesiskai patiesībai, kura, pat ja objektīvu apstākļu dēļ jau ir novecojusi, tomēr ir vērā ņemama. Lai izprastu un izvērtētu cilvēka dzīves gājumu, jāiepazīst viņa profesionālās un garīgās attīstības ceļš, uzsver S. Kovaļčuka un K. Eļtazarova, kas šajā “Jurista Vārda” numurā sniedz ieskatu V. Sinaiska biogrāfijā un profesionālajā darbībā. Viena no raksta autorēm – S. Kovaļčuka – personīgi pazinusi V. Sinaiska meitu Natāliju, veicinājusi viņas ierašanos Rīgā deviņdesmitajos gados, šobrīd glabā profesora un viņa meitas piemiņas lietas un joprojām rūpējas par to, lai V. Sinaiska darbība Latvijā netiktu aizmirsta. Šī gada 21. septembrī apritēja 60 gadi kopš profesora V. Sinaiska nāves dienas. Šai sakarā Kristus piedzimšanas katedrālē Rīgā paredzēts piemiņas dievkalpojums, bet krievu studenšu korporācija “Sororitas Tatiana”, kurā savulaik darbojās arī Natalija Sinaiska, apsver iespēju atjaunot Vasilija Sinaiska piemiņas plāksni pie nama Antonijas un Dzirnavu ielas stūrī, kur dzīvoja profesora ģimene. (Pēc N. Sinaiskas iniciatīvas šāda plāksne jau bija uzstādīta 1994. gadā, bet pēc diviem mēnešiem pazuda.) ...
Pievienot mapei
žurnāls / Skaidrojumi. Viedokļi
8. Septembris 2009 /NR. 36 (579)
Raksta mērķis ir noteikt, kādēļ uz atsevišķām publiskas personas lietām ir piemērojams speciāls tiesiskais regulējums un kādas ir personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanu. Uzmanība ir veltīta publisko lietu institūta izcelšanās vēsturei, kā arī šā institūta pastāvēšanas nepieciešamībai. Tālāk aplūkoti Latvijas normatīvie akti, kas regulē publiskās lietas, lai noteiktu, kādas attiecības ir starp publisko personu un publiskajām lietām, un, balstoties uz tiesību normu analīzi, lai definētu, kādēļ uz atsevišķām publiskas personas lietām ir attiecināms īpašs tiesiskais regulējums. Noslēgumā noskaidrotas personu subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanas tiesību iegūšanu, klasificējot tās, pamatojoties uz dažādo subjektīvo publisko tiesību saturu katrai no publisko lietu grupām. Rakstā nav analizēts publisko lietu un publisko lietu tiesību jēdziens – šā jēdziena un šo lietu definēšanai Latvijas tiesībās ir nepieciešams atsevišķs pētījums. Raksta pamatā ir Vācijas tiesību zinātnē sniegtās definīcijas, saskaņā ar kurām publiskās lietas ir lietas, ko izmanto pārvalde vai sabiedrība, ja tās, pamatojoties uz speciālajām tiesību normām, kalpo publisko uzdevumu veikšanai.1 Lai arī saskaņā ar Senāta judikatūru arī privatizācijai paredzētās lietas ir pakļautas publiskajām tiesībām un to principiem, darba autors piekrīt Senāta lietotajiem apzīmējumiem un privatizācijai nododamās lietas neuzskata par publiskajām lietām,2 jo tās per se nekalpo publisko funkciju veikšanai. Tāpat autora nolūks nav detalizēti analizēt to, kā publisko personu īpašumā esošās lietas var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem, un aplūkot, kādas tiesiskās sekas un attiecības iestājas, ja lieta ir uzskatāma par publisku un piederīgu vienai vai citai publisko lietu kategorijai. Ar rakstā paustajām atziņām par publiskajām lietām piemērojamo regulējumu autors nav vēlējies norādīt, ka pārējās publiskās personas īpašumā esošās lietas nav pakļautas speciālam regulējumam – gan normatīvie akti, gan citi tiesību avoti speciālu regulējumu paredz arī pārējām publiskas personas lietām. Rakstā izmantotais publiskās personas jēdziens aptver Valsts pārvaldes iekārtas likumā ar šo jēdzienu apzīmētos tiesību subjektus – Latvijas Republiku un atvasinātās publiskās personas,3 kā arī publiskās personas kapitālsabiedrības. Darbs ilustrēts ar atsevišķiem piemēriem, tomēr šo piemēru izmantošana nav uzskatāma par pilnīgu uzskaitījumu – to mērķis ir attiecināt paustās idejas uz iespējamām faktiskajām situācijām, ar kurām nākas saskarties administratīvajās tiesībās vai publisko lietu tiesībās. Svarīgi atzīmēt, ka lietas jēdziens publisko lietu tiesībās ne vienmēr atbildīs lietas jēdzienam civiltiesībās, piemēram, gaiss un publiskā telpa, kā arī jūra nav uzskatāma par lietu privāttiesībās, bet ir uzskatāma par lietu publisko lietu tiesībās. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Eiropas telpā
21. Jūlijs 2009 /NR. 29 (572)
Sākotnēji šķietami sadzīviskajam ģimenes strīdam1 seko gan Latvijas, gan Itālijas valdība, vēstniecības, plašsaziņas līdzekļi un, visbeidzot, arī sabiedrība. Nu jau šim strīdam seko arī Eiropas Komisija.2 Ar ko tad šis strīds ir tik īpašs? Pirmkārt, ar to, ka tajā ir iesaistīts nepilngadīgs bērns, kuru pirms vairāk nekā trim gadiem māte ir aizvedusi no Itālijas uz Latviju bez tēva piekrišanas. Otrkārt, ar to, ka šis strīds tika risināts divās Latvijas tiesu instancēs un abas vienprātīgi nolēma, ka bērnam jāpaliek Latvijā. Treškārt, ar to, ka Itālijas tiesas lēma, ka bērnam tomēr ir jāatgriežas Itālijā, tāpēc Latvijas un Itālijas kompetentās iestādes neskaitāmas reizes ir mēģinājušas šo konfliktu nokārtot, meklējot juridiskos risinājumus, par kuriem, kā izrādās, šīm valstīm ir atšķirīga izpratne. Tādēļ, lai rastu vienotu izpratni par iespējamiem juridiskajiem risinājumiem, Latvija iesniedza sūdzību pret Itāliju Eiropas Komisijā.3 Taču Eiropas Komisija uzskatīja, ka Itālija nav pārkāpusi Eiropas Savienības tiesības un ka Latvijas sūdzība pret Itāliju nav pamatota. Šis strīds ir uzmanības vērts jau tādēļ, ka tas var nonākt līdz pat Eiropas Kopienu tiesai. Šobrīd ir Latvijas ziņā,4 vērsties vai nevērsties Eiropas Kopienu tiesā, taču nevajadzētu izslēgt iespēju, ka arī Itālija var vērsties Eiropas Kopienu tiesā pret Latviju, turklāt Eiropas Komisija pati var uzsākt pārkāpuma procedūru. Juridiski šis strīds ir apzīmējams ar bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem jeb bērnu pārrobežu prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Intervija
2. Jūnijs 2009 /NR. 22 (565)
Marta sākumā "Jurista Vārds" pa pastu saņēma kādu grāmatu. Šāds fakts principā nebūtu pārsteigums, jo apgādi, kas Latvijā izdod juridisko literatūru, savu veikumu bieži piegādā redakcijai. Taču šis bija īpašs gadījums: grāmata, kas izdota Vācijā un vācu valodā, bet par Civillikumu – vienu no Latvijas tiesību sistēmas stūrakmeņiem. Turklāt, šķiet, lai vēl vairāk "sajauktu galvu", klāt pievienotajā vēstulē, kas bija rakstīta nevainojamā latviešu valodā, grāmatas autors ar nepārprotami "vācisku" vārdu un uzvārdu kā savu dzīvesvietu norādīja Somiju. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture1 – tāds ir Filipa Švarca vairāk nekā 300 lappušu biezā pētījuma nosaukums. Kā vēlāk noskaidrojas, 2008. gada nogalē par šo darbu Greifsvaldes universitātē (Ernst-Moritz-Arndt-Universität Greifswald) autors ieguvis juridisko zinātņu doktora grādu ar izcilību (summa cum laude). Šobrīd F. Švarcs ir Eiropas Savienības finansētas pārrobežu sadarbības programmas2 sekretariāta vadītājs ar darbavietu Turku pilsētā Somijā. Dzimis Hamburgā, tiesību zinātnes studējis Pasavas universitātē (Universität Passau) Bavārijā, dažādos jurista amatos praktizējies un otro valsts juridisko eksāmenu nokārtojis Meklenburgā- Priekšpomerānijā, pasniedzis komerctiesības Štrālzundes augstskolā un civiltiesības – Eirofakultātē Rīgā. Darbojies arī dažādos ar Ziemeļeiropu un Austrumeiropu saistītos projektos. Protams, ir pārsteigums turēt rokās grāmatu par Latvijas Civillikuma vēsturi, ko sarakstījis vācu jurists. Kas viņu uz to pamudinājis? Cik ilgu laiku autors veltījis šādam fundamentālam pētījumam? Un kā vispār to bijis iespējams paveikt, ņemot vērā, ka lielākā daļa pētījumā izmantoto avotu ir latviešu valodā? F. Švarcs ar prieku piekrīt sarunai ar "Jurista Vārdu". Viņš, protams, cer, ka arī mūsu žurnāla lasītājiem viņa grāmata varētu būt interesanta. Vēl labāk – ja kāda izdevniecība atbalstītu tās tulkošanu un izdošanu Latvijā. Jo ir taču skaidrs: lai gan sarakstīts vācu valodā, šis pētījums visvairāk noderētu latviešu studentiem un tiesībvēsturniekiem, kā arī zinātniekiem un juristiem, kas mūsdienās pēta un piemēro Civillikuma normas. Starp citu, Latvija ir nozīmīga vieta ne tikai F. Švarca akadēmiskajā biogrāfijā. Tieši Rīgā viņš savulaik iepazinies ar savu sievu – somieti Eiju, kura Latvijā ir mācījusies latviešu un krievu valodu. ...
Pievienot mapei
1 ... 16 17 18 19 20 ... 30
10 20 50
REZULTĀTI LAPĀ
Rubrika
Informācija
Skaidrojumi. Viedokļi
Priekšvārds
Tiesību prakse
Domu mantojums
Vēstules
Juridiskā literatūra
Sludinājumi. Reklāma
Citu pieredze
In memoriam
Akadēmiskā dzīve
Eiropas telpā
Intervija
Notikums
No citas puses
Diskusija
Nedēļas jurists
Redaktora sleja
Numura tēma
Viktorīna
Aptauja
Tiesību politika
Viedoklis
Juristu likteņi
Jurista vizītkarte
Īsziņas
Studenta Vārds
2014. gads Latvijas tieslietu sistēmā
Atskatā un darbībā
Justīcija attīstībai
Atsaucoties uz publicēto
Jurists un kultūra
Juridiskā darba tirgus
Tiesību prakses komentāri
Tiesību prakse. Judikatūra
Grāmatas
Lekcijas
Periodika
Prakses materiāli
Mūsu autors
Tiesību nozare
Administratīvās tiesības un proc...
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu lega...
Dzīvnieku aizsardzība
Tiesu darba organizācija
Policijas tiesības
Valsts un baznīca
Civiltiesības un process
--- Darba tiesības
--- Komerctiesības
--- Konkurences tiesības
--- Patērētāju tiesības
--- Intelektuālā īpašuma tiesības
--- Īres tiesības
--- Medicīnas tiesības
--- Šķīrējtiesu process
--- Maksātnespējas process
Krimināltiesības un process
Konstitucionālās tiesības
Starptautiskās tiesības
Tiesību teorija, vēsture un filoz...
Eiropas tiesības
Tiesu iekārta
Cilvēktiesības
Sociālās tiesības
Publiskie iepirkumi
Datu apstrāde
Tūrisma tiesības
Tehnoloģijas un mākslīgais intel...
--- Mākslīgais intelekts
Pašvaldību tiesības
Apdrošināšanas tiesības
Būvniecības tiesības
Vides tiesības
Nolēmumu piespiedu izpilde
Bērna tiesības
Administratīvā atbildība
ES fondi
Starptautiskās privāttiesības
Enerģētikas tiesības
Valsts pārvalde
Profesionālā ētika
Juridiskā tehnika un valoda
Tiesību politika un prakse Covid-1...
Interešu pārstāvība
E-lieta
Pacientu tiesības
Sankcijas
Militārās tiesības
Trauksmes celšana
Tiesību prakse
Satversmes tiesas nolēmumi
Eiropas Savienības Tiesas nolē...
Eiropas Cilvēktiesību tiesas n...
Tiesu nolēmumi civillietās
Tiesu nolēmumi krimināllietās
Tiesu nolēmumi administratīvaj...
Valsts iestāžu lēmumi
--- Uzņēmumu reģistrs
--- Konkurences padome
--- Patērētāju tiesību aizsard...
--- Centrālā vēlēšanu komisij...
Atzinumi un viedokļi
--- Konstitucionālo tiesību komi...
--- Tiesībsargs
--- Citas institūcijas
Autors
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties