Augstākā tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu: Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 1.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka uzņēmums ir iesaistījies konkurenci ierobežojošā nolīgumā, ir jāpierāda uzņēmuma amatpersonas personīgā rīcība, informētība par vai piekrišana tādas personas rīcībai, kura sniedz uzņēmumam ārpakalpojumu un vienlaikus darbojas citu eventuālā aizliegtā nolīguma dalībnieku labā? Augstākā tiesa apturēja tiesvedību lietā līdz Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai. Lēmums nav pārsūdzams.

Lietā ir tālākminētie fakti:

Pieteicējas SIA „Pārtikas kompānija”, SIA „Ausma grupa” un SIA „DIV un Ko” iesniedza piedāvājumus Jūrmalas pilsētas pašvaldības izsludinātam atklātam konkursam „Pārtikas produktu piegāde izglītības iestādēm”.

Ar Konkurences padomes 2011.gada 21.oktobra lēmumu pieteicēju darbībās konstatēts Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktā aizlieguma pārkāpums un uzlikts naudas sods. Lēmumā atzīts, ka pieteicējas savus piedāvājumus konkursam gatavojušas kopīgi ar mērķi imitēt konkurenci un šīs saskaņotās darbības ir kavējušas un deformējušas konkurenci.

Pieteicējas vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumiem par Konkurences padomes lēmuma atcelšanu.

Administratīvā apgabaltiesa ar 2013.gada 3.jūlija spriedumu SIA „Pārtikas kompānija” pieteikumu apmierināja un atcēla no pieņemšanas dienas pārsūdzēto lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu SIA „Pārtikas kompānija” darbībās. SIA „DIV un Ko” un SIA „Ausma grupa” pieteikumu apgabaltiesa noraidīja.

Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā ir konstatējusi, ka visu triju pieteicēju piedāvājumus konkursam ir sagatavojusi viena un tā pati fiziskā persona, kura nav nevienas no pieteicējām darbinieks, bet kurai visas trīs pieteicējas bija uzticējušas savu piedāvājumu sagatavošanu. Vienlaikus apgabaltiesa atzinusi, ka SIA „Pārtikas kompānija” nav atbildīga par notikušo konkurences tiesību pārkāpumu, jo minētā fiziskā persona patstāvīgi, nesaskaņojot ar SIA „Pārtikas kompānija” amatpersonām, izmantojusi SIA „Pārtikas kompānija” piedāvājuma projektu kā atskaites punktu un paraugu pārējo pieteicēju lētāko piedāvājumu sagatavošanā.

Savukārt Konkurences padome uzstāj, ka SIA „Pārtikas kompānija” ir atbildīga par pieļauto konkurences tiesību pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai šīs sabiedrības amatpersonas zināja par minētās personas prettiesiskajām darbībām un vai bija pilnvarojušas viņu šādas darbības – dalības iepirkumā saskaņošanu – veikt.

Izvērtējot tiesību jautājumus, Augstākajai tiesai ir šaubas par to, vai minētā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir vai nav attiecināma uz tādiem apstākļiem, kādus apgabaltiesa ir konstatējusi šajā lietā. Eiropas Savienības Tiesas spriedumos ir vērtēta uzņēmuma atbildība par tā darbinieka rīcību. Minētajās lietās darbinieks rīkojies vienīgi viena uzņēmuma – sava darba devēja – vārdā un labā. Savukārt izskatāmajā lietā persona, kuras rīcība vērtējama, nav SIA „Pārtikas kompānija” darbinieks, bet ārpakalpojuma sniedzējs. Turklāt šī persona darbojusies visu triju pieteicēju vārdā un labā. Līdz ar to Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai arī šādā gadījumā atbildība par personas rīcību, kas veido konkurences normu pārkāpumu, attiecināma uz uzņēmumu, kura amatpersonu piekrišana tai vai informētība par to nav konstatēta. Ņemot vērā minēto, Augstākā tiesa uzskata par nepieciešamu uzdot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālo jautājumu.