2. Decembris 2014 15:41
Jaunumi
Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā "Taraneks pret Latviju"
1

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014.gada 2.decembrī pasludināja spriedumu lietā "Taraneks pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 8.panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) pārkāpums. Aivars Taraneks (iesniedzējs), atsaucoties uz (Konvencijas 6.panta 1.punktu sūdzējās par to, ka, tiesībsargājošās iestādes uzkūdīja viņu uz kukuļņemšanu. Iesniedzējs arī apgalvoja, ka viņu notiesāja uz prettiesiski iegūtu pierādījumu pamata, kas padarīja visu kriminālprocesu kopumā par netaisnīgu. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās par diktofona izmantošanu slepenai viņa sarunu ierakstīšanai. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka kratīšana viņa darba vietā nenotika saskaņā ar likumu.

Iesniedzējs lūdza Tiesu piespriest morālo kompensāciju, neprecizējot konkrētu summu. Tiesa piesprieda iesniedzējam morālo kompensāciju 9000 EUR apmērā.

Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par kriminālprocesā iegūto pierādījumu tiesiskumu. Tiesa secināja, ka kriminālprocesā pret iesniedzēju tika pienācīgā kārtā ievērotas aizstāvības intereses, proti, nacionālās tiesas ar tiesu ekspertīzes palīdzību bija pārbaudījušas iesniedzēja apgalvojumus par iespējamo pierādījumu viltošanu, un šie iesniedzēja apgalvojumi neguva apstiprinājumu. Iesniedzējam arī bija nodrošinātas tiesības pārbaudīt citu pret viņu vērsto pierādījumu tiesiskumu un apstrīdēt to pieļaujamību, ko iesniedzējs gan nebija izdarījis. Tādēļ Tiesa secināja, ka iesniedzēja notiesāšanā izmantotie pierādījumi nebija prettiesiski.

Vērtējot, vai iesniedzēja gadījumā tiesībsargājošo iestāžu rīcību varēja uzskatīt par uzkūdīšanu, Tiesa norādīja, ka lietas materiālos nebija norādes par iesniedzēja iepriekšējām sodāmībām vai citiem apstākļiem, kas liecinātu par viņa iespējamām pretlikumīgām darbībām. Atbilstoši Tiesas judikatūrā iedibinātājiem principiem, tā izvērtē, vai tiesībsargājošo iestāžu darbinieki iesaistījās jau notiekošā noziedzīgā nodarījumā, vai arī ar savu aktīvo rīcību sekmēja tā uzsākšanu. Pievēršoties iesniedzēja lietai, Tiesa atzīmēja, ka cietušie uzņēmēji ļoti aktīvi centās sazināties ar iesniedzēju gan telefoniski, gan personīgi, un visas sarunas tika ierakstītas diktofonā. Turklāt neilgi pirms iesniedzēja aizturēšanas, viens no cietušajiem uzstāja uz personisku tikšanos ar iesniedzēju, lai varētu nodot viņam iezīmēto naudu. Rezultātā Tiesa secināja, ka iesniedzēja apgalvojumi par iespējamo uzkūdīšanu nebija acīmredzami nepamatoti, tādēļ nacionālajām tiesām krimināllietas iztiesāšanas laikā bija jāizvērtē, vai nav notikusi provokācija. Tomēr vienīgā instance, kas reaģēja uz iesniedzēja sūdzību par uzkūdīšanu, bija Augstākās tiesas Senāts, kura sniegtā argumentācija, noraidot šo sūdzību, bija ļoti lakoniska un īsa. Tiesa arī norādīja, ka, neskatoties uz iesniedzēja visnotaļ pamatotajām sūdzībām, neviena nacionālo tiesu instance nebija iedziļinājusies jautājumā, vai iesniedzējs būtu izdarījis noziedzīgo nodarījumu, ja tiesībsargājošo iestāžu iesaistīšanās. Tādēļ Tiesa konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu.

Tiesa arī vienbalsīgi secināja, ka veids, kādā diktofonā tika ierakstītas iesniedzēja telefonsarunas un privātās sarunas, bija uzskatāms par Konvencijas 8.panta pārkāpumu. Tiesa norādīja, ka, lai gan vairākas Operatīvās darbības likuma normas pieļauj sarunu fiksēšanu, tomēr nacionālo iestāžu starpā nebija vienprātības par iesniedzēja gadījumam piemērojamo tiesisko regulējumu. Tiesa vēlreiz atkārtoja savā judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, gadījumiem, kad ir atļauta iejaukšanās personas pamattiesībās, ir jābūt strikti un skaidri noteiktiem likumā, tā izslēdzot jebkāda veida patvaļas iespēju. Vērtējot notikumu laikā spēkā esošās Operatīvās darbības likuma normas, Tiesa secināja, ka sarunu slepenu fiksēšanu varēja atļaut tiesībsargājošās iestādes priekšnieks, un šādu atļauju nebija nepieciešams noformēt rakstveidā. Tiesa uzskatīja, ka šāda pieeja neatbilda tiesiskas valsts pamatprincipiem, jo deva tiesībsargājošām iestādēm neierobežotas un praksē nekontrolētas pilnvaras iejaukties personu pamattiesībās. Tādēļ Tiesa konstatēja Konvencijas 8.panta pārkāpumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par viņa darba vietā veiktās kratīšanas pamatotību, Tiesa atzīmēja, ka tā tika veikta steidzamā kārtā un to sankcionēja prokurors. Pieļaujot, ka atsevišķos gadījumos, kratīšanas steidzamībai patiešām var būt objektīva nepieciešamība, Tiesa tomēr vēlreiz uzsvēra tiesas pēckontroles kā būtiska pamattiesību aizsardzības mehānisma nepieciešamību. Tomēr notikumu brīdī spēkā esošās Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas paredzēja tikai tiesneša „informēšanu” par jau notikušās kratīšanas faktu, kas Tiesas ieskatā nenodrošināja pienācīgu personas tiesību aizsardzību. Tādēļ Tiesa secināja, ka iejaukšanās iesniedzēja privātajā dzīvē, veicot kratīšanu viņa darba vietā, nebija notikusi saskaņā ar likumu.

Tiesas 2014.gada 2.decembra sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā.

Fakti lietā "Taraneks pret Latviju"

Iesniedzējs ir Aivars Taraneks, dzimis 1974.gadā, dzīvo Salaspilī. 2001.gada decembrī iesniedzēju, kurš tajā laikā bija Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu izpildītāju kantora vecākais tiesu izpildītājs uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu aizturēja Valsts policijas Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja darbinieki. Iesniedzēju aizturēja pēc tam, kad tiesībsargājošajās iestādēs ar iesniegumu par iespējamo kukuļņemšanu bija vērsušies vairāki uzņēmēji, apgalvojot, ka iesniedzēja pārraudzīto izpildes lietu ietvaros no viņiem ir pieprasītas acīmredzami nepamatotas naudas summas. Prokurora akceptētā operatīvā eksperimenta laikā uzņēmēji policijas darbinieku izsniegtajā diktofonā ierakstīja vairākas sarunas ar iesniedzēju, kā arī nodeva viņam aploksni, kurā atradās ķīmiski iezīmēta nauda 500 LVL apmērā. Uzreiz pēc operatīvā eksperimenta pabeigšanas, iesniedzēju aizturēja viņa darba kabinetā, izņemot, arī ķīmiski iezīmētās banknotes, kuru pēdas vēlāk tika konstatētas uz iesniedzēja rokām.

2005.gada martā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu kukuļņemšanā atbildību pastiprinošos apstākļos un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Gan apelācijas, gan kasācijas instances atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

 
 
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jurka
2. Decembris 2014 / 15:54
0
ATBILDĒT
Drīz nevarēs nekādā veidā konkstatēt noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja iepriekš, rakstveidā un trijos eksemplāros, nosūtot tos tiesai, prokuratūrai un prezidentam, pats iespējamais izdarītājs nepaziņos par pilnīgu piekrišanu šāda noziedzīga nodarījuma fiksēšanai!
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 269 iestādes
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties