Spriedumā Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums. Vienlaikus Tiesa secināja, ka lietā nav noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums. Visbeidzot, Tiesa kā acīmredzami nepamatotu noraidīja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamo pārkāpumu.

Visupirms Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par procesu Satversmes tiesā. Tiesa norādīja, ka Satversmes tiesas rīcībā bija pietiekami materiāli, lai iesniedzēja iesniegto konstitucionālo sūdzību varētu izskatīt rakstveida procesā, turklāt iesniedzējam visā procesa gaitā bija iespējams iepazīties ar šiem materiāliem, kā arī izteikt rakstveidā savu viedokli. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzējs nekad nebija sūdzējies, ka Satversmes tiesas rīcības sēdes lēmums par lietas izskatīšanu rakstveidā būtu bijis patvarīgs. Tā vietā iesniedzējs bija norādījis, ka vēlējies sēdes laikā personīgi izskaidrot lietas būtību Satversmes tiesas sastāvam. Vienīgais iesniedzēja Tiesai iesniegtais arguments apgalvoja, ka Satversmes tiesai nebija pilnvaru noteikt lietas izskatīšanu rakstveida procesā. Šajā sakarā Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas likuma 281.pantu, kas deva Satversmes tiesai šādas pilnvaras, un ko iesniedzējs tiesvedības gaitā Tiesā nebija apstrīdējis. Tādēļ Tiesa atzina šo iesniedzēja sūdzību par acīmredzami nepamatotu un noraidīja.

Vērtējot tiesībsargājošo iestāžu rīcību iesniedzēja lietā, Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2010-55-0106, kurā Satversmes tiesa secināja, ka gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumus steidzamības kārtā uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, ir akceptējis iestādes vadītājs (Operatīvās darbības likuma 7.panta piektā daļa likuma redakcijā līdz 2012.gada 4.aprīlim), par šiem pasākumiem bija jāinformē prokurors, kā arī bija obligāti jāveic tiesas pēckontrole – arī tad, ja pasākumi tika pabeigti pirms likumā noteiktā 72 stundu termiņa. Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka tiesībsargājošās iestādes par steidzamības kārtā veikto telefonsarunu noklausīšanos bija informējušas prokuratūru, bet nebija informējušas Augstāko tiesu, jo operatīvās darbības pasākumi tika pabeigti pirms likumā noteiktā 72 stundu termiņa. Tādēļ iesniedzēja gadījumā nebija notikusi tiesas pēckontrole pār telefonsarunu noklausīšanos. Šī iemesla dēļ Tiesa secināja, ka telefonsarunu noklausīšanās neatbilda „likuma prasībām”, un konstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Visbeidzot, vērtējot sūdzību par iesniedzējam pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Latvijas tiesību akti neparedzēja neatkarīgu tiesas kontroli pār operatīvās darbības pasākumiem. Šajā sakarā Tiesa vēlreiz atsaucās uz Satversmes tiesas secinājumiem lietā Nr.2010-55-0106, proti, ka Operatīvās darbības likuma normas paredzēja operatīvās darbības pasākumu uzraudzību, ko īstenoja prokuratūras iestādes, kā arī neatkarīgu tiesas kontroli un pēckontroli pār jau īstenotajiem operatīvās darbības pasākumiem. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzēja apgalvojumi par to, ka viņa gadījumā telefonsarunu noklausīšanos nebija akceptējusi tiesa, ir jau izskatīti sūdzības daļā par Konvencijas 8.panta pārkāpumu, un šo jautājumu nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt no Konvencijas 13.panta viedokļa. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secināja, ka lietā nav noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums.

Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 50 000 apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot EUR 2 500.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2015.gada 21.jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (70597/11) un sprieduma pasludināšanas datums (21/07/2015).

Fakti lietā Meimanis pret Latviju

Iesniedzējs Mairis Meimanis ir dzimis 1968.gadā, dzīvo Rīgā.

2005.gada 27.decembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzsāka operatīvo izstrādi, pamatojoties uz materiāliem, kas norādīja uz zvērināta advokāta A.S. iespējamajām prettiesiskajām darbībām – kukuļa pieprasīšanu. Pamatojoties uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarota tiesneša izsniegto akceptu, KNAB amatpersonas veica A.S. telefonsarunu noklausīšanos, kā rezultātā KNAB ieguva informāciju par citu ar A.S. saistīto personu iespējamo līdzdalību prettiesiskajās darbībās.

Turpinot operatīvās darbības pasākumus, KNAB saņēma Ģenerālprokuratūras akceptu operatīvā eksperimenta veikšanai pret A.S. nolūkā noskaidrot pārējo koruptīvajā shēmā iesaistīto personu identitāti. Operatīvā eksperimenta rezultātā KNAB ieguva informāciju par personas A.B. iespējamo iesaisti koruptīvajā shēmā, un KNAB vadītājs saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 7.panta piekto daļu (lietas notikumu laikā spēkā esošajā redakcijā) steidzamības kārtā sankcionēja A.B. telefonsarunu noklausīšanos uz laiku līdz 72 stundām. Veicot A.B. telefonsarunu operatīvo noklausīšanos, tuvāko 24 stundu laikā KNAB darbinieki fiksēja A.B. telefonsarunas ar vairākiem citiem abonentiem, tajā skaitā iesniedzēju, kurš tajā laikā bija Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja 1.nodaļas vadītājs.

2005.gada 30.decembrī KNAB uzsāka kriminālprocesu par starpniecību kukuļošanā un kukuļņemšanas mēģinājumu pret iesniedzēju A.S. un A.B.

2009.gada 22.oktobrī iesniedzējs vērsās Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļā ar lūgumu veikt pārbaudi par KNAB veikto operatīvo pasākumu atbilstību Operatīvās darbības likuma prasībām. 2009.gada 4.novembrī Ģenerālprokuratūra informēja iesniedzēju, ka pārbaudes gaitā nelikumīgi operatīvās darbības pasākumi un operatīvās darbības principu pārkāpumi netika konstatēti. Iesniedzējs šo atbildi pārsūdzēja ģenerālprokuroram. Iesniedzēja sūdzība tika noraidīta ar 2009.gada 29.decembra galīgo atbildi, vienlaikus apstiprinot Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas iepriekš izdarītos secinājumus.

2010.gada 29.jūnijā iesniedzējs Satversmes tiesā iesniedza konstitucionālo sūdzību par Operatīvās darbības likuma 7.panta piektās daļas (likuma redakcijā līdz 2012.gada 4.aprīlim) atbilstību Satversmes 96.pantam un Konvencijas 13.pantam, un Operatīvās darbības likuma 35.panta pirmās daļas pirmā teikuma atbilstību Satversmes 92.pantam. Par šo konstitucionālo sūdzību tika ierosināta lieta Nr.2010-55-0106. 2011.gada 21.janvārī iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, norādot, ka lieta, viņaprāt, būtu jāizskata mutvārdu procesā. 2011.gada 25.janvārī Satversmes tiesa rīcības sēdē pieņēma lēmumu izskatīt lietu rakstveida procesā. 2011.gada 11.maijā Satversmes tiesa lietā Nr.2010-55-0106 nosprieda atzīt iesniedzēja apstrīdētās Operatīvās darbības likuma normas par atbilstošām Satversmei.