19. Aprīlis 2016 12:16
Jaunumi
Tiesībsarga viedoklis par likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā”

Pašreizējais likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” paredz Krimināllikumu papildināt ar pantu, kas noteiks kriminālatbildību par nelikumīgu valsts noslēpuma iegūšanu, kas var radīt bažas par iespējamiem vārda brīvības pārkāpumiem.

Žurnālisti medijos ir pauduši pārdomas, ka šādi Krimināllikuma grozījumi aizskars preses brīvību, jo žurnālistam var draudēt kriminālatbildība tad, ja viņa rīcībā būs nonākusi informācija, par kuras glabāšanu viņš nav atbildīgs, tomēr šīs informācijas izpaušana īpašos gadījumos var būt ārkārtīgi nozīmīga sabiedrības interesēs.

Šobrīd kriminālatbildība ir paredzēta tikai par valsts noslēpuma nelikumīgu izpaušanu, bet nav paredzēta atbildība par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt norādījusi uz preses īpašo “sargsuņa” lomu demokrātiskā sabiedrībā, nodrošinot sabiedrību ar informāciju par sabiedrībai nozīmīgiem un aktuāliem jautājumiem.[1]

Neraugoties uz vārda un preses brīvības īpašo lomu demokrātiskā sabiedrībā, tā nav absolūta un tā var tikt ierobežota. Šiem ierobežojumiem ir pakļauti arī žurnālisti.

Saskaņā ar vairākiem starptautiskiem dokumentiem, vārda brīvību var ierobežot, lai pasargātu valsts drošību, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.[2]

Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka visas personas, ieskaitot žurnālistus, kas īsteno savas tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību, uzņemas pienākumus un atbildību, kuras apjoms atkarīgs no situācijas.[3]

Likumprojektā paredzētai pants tiek iekļauts nodaļā “Noziegumi pret valsti”, kas nozīmē, ka aizskartās ir visas sabiedrības un valsts intereses. Valsts noslēpumam ir jābūt īpaši aizsargātam, tādējādi saprotama nepieciešamība krimināli sodīt darbības par tiešu (no avota) valsts noslēpuma iegūšanu.

Ar nelikumīgu iegūšanu jāsaprot jebkāda apzināta darbība valsts noslēpuma iegūšanai, zinot, ka iegūstamā informācija ir valsts noslēpums, kuram persona nedrīkst piekļūt, ja: 1) personai nav atbilstošas kategorijas speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam vai nav Latvijas Republikas nacionālās drošības iestādes vienreizēja rakstveida atļauja pieejai klasificētai informācijai; 2) valsts noslēpums personai nav uzticēts sakarā ar dienestu vai darbu; vai 3) persona nav tiesīga iepazīties vai iegūt konkrēto valsts noslēpumu saturošo informāciju sakarā ar dienestu vai darbu.[4]

Būtiski uzsvērt, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pants liedz piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām, par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, par demogrāfisko situāciju. Tāpat arī ziņas par cilvēktiesību pārkāpumiem, par noziedzības līmeni, korupcijas gadījumiem, kā arī amatpersonu nelikumīgu rīcību nedrīkst būt valsts noslēpums. Valsts noslēpuma statusu aizliegts piešķirt arī informācijai par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām, kā arī par valsts vadītāju veselības stāvokli.

No iepriekšminētā secināms, ka gadījumos, kad valsts noslēpuma statusā būs iekļuvusi informācija par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, ekonomisko situāciju, iedzīvotāju dzīves līmeni (un citu informāciju, kas uzskaitīta likuma “Par valsts noslēpumu” 5. pantā) un šīs ziņas būs nonākušas mediju rīcībā, medijiem būs pat pienākums sniegt šīs ziņas sabiedrībai, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas.

Tiesībsargs norāda, ka jau šobrīd Krimināllikuma 200. pants paredz atbildību par komercnoslēpuma iegūšanu un izpaušanu. Tādējādi nebūtu pieļaujama situācija, kad par valsts noslēpuma tiešu iegūšanu, kam jābūt visaugstākajā aizsardzības pakāpē, atbildība nav paredzēta.

[1] Skat., piem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 23. septembra spriedums lietā Jersild v. Dāniju, Nr. 15890/89, 31.punkts.

[2] Piemēram, Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām Preambula, 19. Panta 3. Daļa (pieejams: http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705) un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, 10. Pants (pieejams: http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649).

[3] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 10.decembra spriedums lietā Stoll pret Šveici, Nr. 69698/01, 102.punkts

[4] Grozījumi Krimināllikumā Nr.111.9/3-24-12/16, 2016.gada 2.martā. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument

 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 269 iestādes
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties