9. Decembris 2019 15:29
Jaunumi
Tiesībsargs: Dažas pārdomas par Saeimas deputātu (ne)atbildību

Tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka ir nepieciešams attīstīt diskusiju par personīgās atbildības ieviešanu Saeimas deputātiem par Satversmē noteikto principu pārkāpšanu. No  vienas puses, deputātam uzlikts pienākumu ievērot Satversmi un likumus, bet, no otras puses, atbildība par šā zvēresta laušanu vai nepildīšanu nav paredzēta. Turklāt vērojama prakses veidošanās, ka deputāti klaji nepilda pašu pieņemtus likumus.

Latvijas Republikas Satversme paredz, ka Saeimā ievēlēta persona par Saeimas deputātu kļūst ar brīdi, kad tā Saeimas sēdē dod svinīgu solījumu, kur tā pēdējā teikumā noteikts: “Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus” (Satversmes 18. pants).

Tātad tieši ar zvēresta nodošanu, kas personai liek apliecināt lojalitāti Latvijas Republikas pilsoniskajām pamatvērtībām, deputāts iegūst parlamentārieša pilnvaras. Tomēr ir skaidrs, ka šim zvērestam galvenokārt ir tikai simboliska un ceremoniāla nozīme, ko it īpaši apliecina pēdējo laika notikumi Latvijā.

Kā, piemēram, gadījums, kad 13. Saeimas deputāti 2018. gadā pieņēma likumu par pakāpenisku atalgojuma palielināšanu medicīnas darbiniekiem. Bet jau 2019. gada budžeta pieņemšanas procesā šie paši 13. Saeimas deputāti ar vieglu roku apņēmās neizpildīt.

Šāds signāls sabiedrībai, ka likumi var tikt nepildīti, ir ne tikai rupjš konstitucionālo vērtību un principu pārkāpums (piemēram, “Viens likums, viena taisnība visiem”, parlamentārās demokrātijas princips, tiesiskums), bet gan brīdinājums par suverēna jeb tautas gribas un sev uzdoto pienākumu nepildīšanu Latvijas tautas labā un interesēs. Ja likumdevējs nepakļaujas likumiem, kurus pats rada, tas grauj likuma varu un sistēmas demokrātisko pamatu. It īpaši tas ir attiecināms uz situāciju, kad runa ir par tik visai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, kā cilvēka dzīvība un veselība.

“Taču, kas notiek ar brīdi, kad tiek pārkāpta svinīgajā solījumā paustā apņemšanās ievērot Latvijas Satversmi un likumus? Vai tas paliek tikai katra deputāta morāli iekšējs pārdzīvojums, vai arī no tā izriet kādas konsekvences? Vai vienīgais mehānisms, kas var nodrošināt deputāta politisko atbildību, ir tikai kārtējās Saeimas vēlēšanas? Kā paliek ar deputātu personīgo atbildību Satversmes un visas tautas priekšā?” retoriski jautā tiesībsargs.

Satversmes 28. pantā ir nostiprināta, t.s. deputātu neatbildība kā viena no deputāta imunitātes izpausmēm, kas paredz, ka Saeimas locekli nevar saukt pie atbildības par balsošanu un, amatu pildot, izteiktām domām.

Tātad, lai gan Saeimā ievēlētai personai, lai tā kļūtu par deputātu, ir jādod zvērests par Satversmes un likumu ievērošanu, personīgā atbildība par šo principu pārkāpšanu faktiski var rezultēties tikai ar deputāta saukšanu pie atbildības par Saeimas deputātu ētikas kodeksā noteikto principu pārkāpumu (Saeimas deputātu ētikas kodeksa 4. un 5. punkts: Deputāts godprātīgi ievēro Saeimas deputāta svinīgajā solījumā pausto apņemšanos, un ciena un vienmēr ievēro Satversmi, Saeimas kārtības rulli un citus normatīvos aktus).

Līdz ar to Satversmē ietverto normu starpā pastāv zināma mēra kolīzija, kas no vienas puses deputātam uzliek par pienākumu ievērot Satversmi un likumus, bet no otras puses atbildību par šā zvēresta laušanu vai nepildīšanu neparedz. Tādejādi politiķis kā Saeimas amatpersona, izmantojot neatbildības principu, var rīkoties bezatbildīgi, iespējams, pat noziedzīgi.

Tiesībsargu uztrauc šādu situāciju veidošanās un deputātu klaja pašu pieņemtu likumu nepildīšana, tāpēc ir nepieciešams attīstīt diskusiju par personīgās atbildības ieviešanu Saeimas deputātiem par Satversmē noteikto principu pārkāpšanu.

Kā satraucošu tiesībsargs uzskata arī situāciju, ka valdība var nepildīt to, ko likumdevējs – Saeima – bija noteikusi ar likumu. Kā tas, piemēram, bija saistībā ar pakāpenisku atalgojuma palielināšanu medicīnas darbiniekiem. Savukārt valdība var atrunāties: “Šo mēs nevaram izpildīt. Paši Saeimā tiekat ar to galā.” Tas norāda uz vēl kādu problēmu – varas dalīšanas princips nefunkcionē pilnībā, jo izpildvara ir saplūdusi ar likumdevējvaru. Turklāt ir vērojami arī centieni ietekmēt tiesu varas neatkarību. Kā piemērs te minams gadījums, kad tieslietu ministrs izsaka neuzticību ģenerālprokuroram. Likumā ir noteikta skaidra kārtība, kā var vērtēt ģenerālprokurora vai Augstās tiesas priekšsēdētāja atbildību amatam, ja tas nepieciešams.

 “Likumi nav rakstīti tikai likumpaklausīgiem pilsoņiem. Tie ir jāievēro visiem! Ir pienācis laiks runāt par politiķu personīgajām atbildībām un skaļāk iebilst, ja vērojami centieni pārkāpt varas dalīšanas principu” pārliecināts tiesībsargs.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
COVID-19: tiesiskie aspekti
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 202 iestādes
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties