15. Jūnijs 2018 09:10
Jaunumi
Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzības divās lietās pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 14. jūnijā pasludināja nolēmumus lietās Soročinskis pret Latviju un Rungainis pret Latviju.

Lieta Rungainis pret Latviju

Savā 2008. gada 4. jūlija iesniegumā Tiesai iesniedzējs Ģirts Rungainis sūdzējās par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10. panta (tiesības uz vārda brīvību) pārkāpumu Latvijā. Iesniedzējs uzskatīja, ka nacionālo tiesu uzliktais pienākums atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un izmaksāt prasītājam A.L. kompensāciju 10 000 latu (14 285,72 eiro) apmērā pārkāpj viņa tiesības uz vārda brīvību. Taču Tiesa atzina, ka Latvijas tiesas ir pienācīgi līdzsvarojušas visu pušu tiesības un intereses, kā arī vārda brīvības ierobežojums ir bijis samērīgs.

Izskatot iesniedzēja sūdzības būtību, Tiesa visupirms konstatēja, ka nacionālo tiesu uzliktais pienākums atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un izmaksāt prasītājam A.L. kompensāciju iejaucās iesniedzēja tiesībās uz vārda brīvību, tādēļ turpinājumā vērtēja, vai šī iejaukšanās atbilst Konvencijas 10. pantā noteiktajiem kritērijiem, proti, vai tā bija noteikta ar likumu, vai tai bija leģitīms mērķis un vai tā bija samērīga.

Tiesa norādīja, ka puses bija vienisprātis par to, ka iejaukšanās notika atbilstoši likumam un kalpoja leģitīma mērķa sasniegšanai – aizsargāt citas personas (A.L.) reputāciju. Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, Tiesa atgādināja kritērijus, kurus nacionālajām tiesām ir jāizmanto līdzsvarojot tiesības uz vārda brīvību un nepieciešamību aizsargāt otras personas reputāciju: cik lielu ieguldījumu sabiedrībai nozīmīgā diskusijā sniedz strīdīgā publickācija; cik atpazīstama ir strīdīgajā publikācijā minētā persona; publikācijas tēma; publikācijā minētās personas iepriekšējās darbības; pausto ziņu saturs; forma un sekas personas reputācijai. Tiesa arī atgādināja, ka izvērtējumā tā ņem vērā arī veidu, kādā informācija tiek iegūta, publicētās informācijas patiesumu un pret personu vērsto sankciju bardzību. Tāpat Tiesa atgādināja par nepieciešamību nošķirt faktus no viedokļa. Ja publikācija satur personas viedokli, iejaukšanās samērīgums būs atkarīgs no tā, vai šis viedoklis ir pienācīgi balstīts uz faktiem. Ņemot vērā, ka strīdīgās ziņas tika publicētas pirmsvēlēšanu laikā, Tiesa arī atgādināja par brīvu politisko debašu nozīmi demokrātiskā sistēmā, īpaši pirmsvēlēšanu posmā, taču uzsverot arī to, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas.

Pievēršoties izskatāmās lietas faktiem, Tiesa uzsvēra, ka tai ir jāatbild uz jautājumu, vai iesniedzēja, kurš lietas notikumu laikā bija “Latvijas Krājbankas” (turpmāk - Krājbanka) padomes priekšsēdētājs, izteikumi par Krājbankas reklāmas un mārketinga izdevumiem un A.L. kā Krājbankas prezidenta lomu bija pienācīgi balstīti faktos. Tiesa piekrita iesniedzējam, ka šie izteikumi bija par sabiedrībai svarīgu jautājumu, jo A.L. kā Krājbankas prezidents veica sabiedrībai nozīmīgas darbības, turkāt A.L. arī kandidēja vēlēšanās. Tomēr Tiesa atzina, ka daļa strīdīgo ziņu atspoguļoja ne tikai iesniedzēja personisko viedokli, bet arī faktus. Tiesas ieskatā pūles, kas tika ieguldītas informācijas pareizības pārbaudē, ir jāvērtē atbilstoši situācijai lietas notikumu laikā, nevis vēlāk iegūtas informācijas gaismā. Līdz ar to Tiesa atsaucās uz “pienākumiem un atbildību”, kas saistīti ar tiesību uz vārda brīvību īstenošanu un izskatāmajā lietā ir nozīmīgi saistībā ar iesniedzēja kā padomes priekšsēdētāja statusu, ņemot vērā viņa paša sniegto apstiprinājumu, ka viņam bija pienākums informēt sabiedrību par padomes darbību. Tiesa uzsvēra, ka attiecībā uz politiķi pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas nekā attiecībā uz privātpersonu, taču nopietni apgalvojumi par politiķa iespējami prettiesiskām darbībām var ietekmēt sabiedrības viedokli un pat vēlēšanu rezultātus, tādēļ šādās situācijās īpaša uzmanība ir jāpievērš faktu, uz kuriem balstīta informācija, pienācīgai pārbaudei.

Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja žurnālistiem sniegtā informācija nebija pietiekami balstīta uz pārbaudītiem faktiem, pat ja šo informāciju uzskatītu par iesniedzēja viedokli. Tiesa norādīja uz vairākiem apsvērumiem, kuri tai lika apšaubīt iesniedzēja rīcību. Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzējam vajadzēja apzināties savu amatpersonas statusu un to, ka žurnālisti paļausies uz viņa teiktā patiesumu; otrkārt, Tiesai nebija skaidrs, kādēļ iesniedzējs pirms informācijas sniegšanas žurnālistiem nekonsultējās ar Krājbankas Iekšējā audita departamentu, kas tobrīd jau gatavoja savu atzinumu; treškārt, Tiesa atgādināja, ka iesniedzējs informāciju žurnāliestiem sniedza mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām, kad informācijas precizitātei būtu jāpievērš īpaša rūpība, īpaši ņemot vērā iesniedzēja amatu un informācijas saturu; ceturtkārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs nekādi necentās atsaukt ziņas, kas tika publicētas jau pēc tam, kad bija pieejams audita ziņojums.

Visu šo apsvērumu dēļ Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas bija pienācīgi līdzsvarojušas iesniedzēja tiesības uz vārda brīvību un nepieciešamību aizsargāt A.L. tiesības, un vienbalsīgi secināja, ka Konvencijas 10. pants nav pārkāpts.

Pilns 2018. gada 14. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (40597/08) un sprieduma pasludināšanas datums (14/06/2018).

Fakti lietā Rungainis pret Latviju

2002. gada septembrī Ģirts Rungainis, kurš tobrīd bija Krājbankas padomes priekšsēdētājs, pieprasīja Krājbankas Mārketinga un Ekonomikas pārvaldei sniegt informāciju par Krājbankas Sabiedrisko attiecību pārvaldes budžeta izpildi 2001. gadā un 2002. gada pirmajos septiņos mēnešos.

2002. gada 5. oktobrī Saeimas vēlēšanās deputāta mandātu ieguva bijušais Krājbankas prezidents A.L., kurš 2002. gada 4. februārī pēc paša lūguma tika atbrīvots no Krājbankas prezidenta amata.

2002. gada oktobrī iesniedzējs vairākkārt informēja laikrakstu “Neatkarīgā Rīta Avīze” (NRA) par iepriekšējās Krājbankas vadības iespējamām prettiesiskām darbībām. Proti, deviņās NRA publikācijās iesniedzējs norādīja, ka laikā, kad A.L. bija Krājbankas prezidents, reklāmas un mārketinga aktivitātēm ir pārskaitīti 522 000 lati (742 739 eiro), par kuru izlietojumu nav informācijas. Iesniedzējs apgalvoja, ka vairāk nekā 200 000 lati (284 574 eiro) tika pārskaitīti reklāmas aģentūrai, kas bija A.L. politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņas veidotāja. Iesniedzējs apgalvoja, ka “tā ir akcionāriem nozagta nauda” un ka par Krājbankas naudu, iespējams, tiek gatavotas pavisam cita veida reklāmas, nekā uzrādīts pieejamos dokumentos.

Gan Krājbankas iekšējais audits, gan auditsabiedrība “Deloitte & Touche” savā neatkarīgajā atzinumā un vēlāk arī Ģenerālprokuratūra secināja, ka nepamatotu operāciju veikšana nav konstatēta un Krājbankas reklāmas produkti ir izstrādāti un reklāmas pakalpojumi ir sniegti saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem.

2003. gada 28. jūlijā A.L. vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret SIA “Mēdiju Nams” (NRA izdevējs) un iesniedzēju par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. 2004. gada 16. janvārī Rīgas apgabaltiesas sēdē iesniedzējs atzina, ka NRA sniegtās ziņas nav patiesas un atvainojās A.L. un žurnālistiem.

Ar Rīgas apgabaltiesas 2005. gada 3. oktobra spriedumu A.L. prasība tika daļēji apmierināta attiecībā pret SIA “Mēdiju Nams” un AS “Preses nams” (SIA “Mēdiju nams” tiesību pārņēmējs), bet noraidīta pret iesniedzēju. Ar Augstākās tiesas Civillietu palātas 2007. gada 28. maija spriedumu A.L. prasība tika apmierināta, cita starpā, uzliekot par pienākumu no iesniedzēja par labu A.L. piedzīt 10 000 latu (14 228,74 eiro) apmērā par paustajām ziņām deviņās publikācijās. Ar Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 30. janvāra spriedumu tika grozīts 2007. gada 28. maija spriedums daļā, nosakot, ka iesniedzējam, nevis AS “Preses nams” ir pienākums atsaukt deviņas nepatiesas A.L. godu un cieņu aizskarošas ziņas laikrakstā NRA.

 

Lieta Soročinskis pret Latviju

Savā 2008. gada 14. janvāra iesniegumā Tiesai iesniedzējs Georgijs Soročinskis, atsaucoties uz Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) saistībā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu (tiesības uz īpašumu), sūdzējās par viņa ieskatā nevienlīdzīgu attieksmi likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 13. un 33. punkta piemērošanā un pensijas apmēra aprēķināšanā, jo 1998. gada 18. novembrī, kad iesniedzējs kvalificējās vecuma pensijas saņemšanai, viņš nebija Latvijas pilsonis. Iesniedzējs norādīja, ka viņa kopējais darba stāžs pārsniedz 30 gadu, ko pieprasa pārejas noteikumu 13. punkts, tomēr viņa vecuma pensijas apmēra aprēķināšanas formulā netika ņemta vērā valstī noteiktā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, bet gan viņa faktiskā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par pēdējiem diviem gadiem, kas bija mazāka nekā valstī noteiktā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Līdz ar to šāda atšķirība esot negatīvi ietekmējusi iesniedzēja vecuma pensijas apmēru. Iesniedzējs sūdzējās arī par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 33.punkta ierobežoto atpakaļejošo spēku.

Izskatot valdības izvirzītos argumentus par to, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, Tiesa visupirms norādīja, ka tās labi iedibinātās prakses izpratnē iesniedzējam bija mantiskā interese saņemt atbilstošu pensiju un šāda interese ietilpst Konvencijas 1. protokola 1. panta tvērumā. Tas savukārt nozīmē, ka arī Konvencijas 14. pants ir attiecināms uz iesniedzēja sūdzību par to, ka viņa tiesības uz īpašumu ir aizskartas, pamatojoties uz viņa pilsonību.

Turpinājumā Tiesa, uzsverot subsidiaritātes nozīmi Tiesas darbā, atgādināja, ka pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā personai ir jāizmanto visi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. Tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā galvenais strīds ir par Latvijas tiesību normu iztulkošanu un piemērošanu, tādēļ iesniedzējam nebija pienākuma vērsties Satversmes tiesā, jo norma pirmšķietami nav antikonstitucionāla. Taču, vērtējot jautājumu par to, vai iesniedzējs bija pienācīgi izmantojis iespēju vērsties administratīvajās tiesās, Tiesa, izskatot visus tai iesniegtos materiālus, secināja, ka iesniedzējs nacionālo procesu ietvaros ne reizi nebija norādījis uz atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ. Turklāt iesniedzējs ne reizi nebija ieminējies, ka veids, kādā tikusi aprēķināta viņa pensija, būtu novedis pie atšķirīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma. Tiesa uzsvēra, ka administratīvās tiesas, izskatot iesniedzēja pieteikumu, ar īpašu rūpību nodrošināja to, lai viņš varētu precizēt savas sūdzības, turklāt Administratīvajā apgabaltiesā lieta tika izskatīta mutvārdu procesā, lai nodrošinātu, ka ir iegūti visi nepieciešamie pierādījumi. Tas vien, ka iesniedzējs mutvārdos vienas tiesas sēdes noslēgumā izteica piezīmi, ka attieksme pret pilsoņiem un nepilsoņiem ir atšķirīga, Tiesas ieskatā nav uzskatāms par pietiekamu, lai apgalvotu, ka Tiesā iesniegtā sūdzība pirms tam ir pienācīgi izteikta nacionālā līmenī. Noslēgumā Tiesa norādīja, ka iesniedzējs savā kasācijas sūdzībā par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu neizvirzīja nekādus argumentus par šo jautājumu un nevienā brīdī nelūdza juridisko palīdzību savu tiesību aizsardzībai administratīvajā procesā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 1.protokola 1.punkta kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu, jo iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu nolēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (21698/08) un pasludināšanas datums (14/06/2018).

Fakti lietā Soročinskis pret Latviju

1998. gada novembrī iesniedzējs, kurš bija Latvijas nepilsonis, vērsās ar iesniegumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk VSAA) par vecuma pensijas piešķiršanu. VSAA veica pensijas apmēra aprēķinu, un, ņemot vērā faktu, ka aprēķinātā pensija 9,96 latu (aptuveni 14 eiro) apmērā bija mazāka par valstī minimāli noteikto vecuma pensijas apmēru, tā tika paaugstināta līdz 30 latiem (aptuveni 42 eiro), kas bija atbilstoša valstī noteiktajam vecuma pensijas minimumam un pakļauta indeksācijai. Tādējādi aprēķinātā vecuma pensija, kas tika piešķirta iesniedzējam sākot ar 1998.gada 18. novembri, bija 31 lats (aptuveni 44 eiro) ar kopējo apdrošināšanas stāžu 17 gadi un 23 dienas. Ievērojot, ka pensijas piešķiršanas brīdī iesniedzējs bija nepilsonis, piemērojot likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punktu, apdrošināšanas stāžā tika iekļauti līdz 1991. gadam tikai Latvijā uzkrātie darba periodi (iesniedzējam – nepilni 10 gadi), kā arī ārpus Latvijas uzkrātie darbam pielīdzināmie periodi – mācību laiks.

1999. gada 17. jūnijā pēc iesniedzēja lūguma VSAA pārrēķināja viņa vecuma pensijas apmēru, pamatojoties uz 1998. gada 28. februārī noslēgto līgumu “Latvijas Republikas un Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā”, kā rezultātā viņa apdrošināšanas stāžs tika papildināts ar Ukrainā uzkrātajiem darba periodiem, un aprēķinātās pensijas apmērs bija 18,69 lati (aptuveni 27 eiro). Pēc Latvijas pilsonības iegūšanas 2000.gada februārī, iesniedzēja darba stāžā tika iekļauti darba periodi Krievijā kā arī militārais dienests. Līdz ar to aprēķinātās pensijas apmērs bija 22,72 lati (aptuveni 32,26 eiro).

Visu pārrēķinu rezultātā iesniedzēja kopējais apdrošināšanas stāžs bija 38 gadi, tomēr Latvijā uzkrātais stāžs nemainījās, tādējādi nebija pamata ņemt vērā likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 13. punktā minētos atvieglojumus, proti, pensijas sākuma kapitāla aprēķinā izmantot 1997. gada vidējo algu (111,16 lati, kas ir aptuveni 157,81 eiro). Iesniedzēja gadījumā tika ņemta vērā tā pati vidējā alga, kas iepriekš, proti, par laika posmu no 1996. gada 1. janvāra līdz 1997. gada 31. decembrim (49,75 lati, kas ir aptuveni 70,65 eiro). Abu pārrēķinu rezultātā iesniedzēja pensijas apmērs joprojām nesasniedza minimālo vecuma pensijas apmēru (30 lati), tādēļ pensija turpmāk palielinājās tikai indeksācijas rezultātā, un 2001.gadā bija 32,37 lati (aptuveni 46 eiro).

No 2003. gada 1. janvāra iesniedzēja vecuma pensija tika noteikta ņemot vērā grozījumus likumā “Par valsts pensijām”, kas paredzēja, ka personām, kuru darba un tam pielīdzināmais stāžs ir lielāks par 30 gadiem, vecuma pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par 45 latiem (aptuveni 64 eiro). Piemērojot indeksāciju, iesniedzēja vecuma pensijas apmērs bija 46,04 lati (aptuveni 65,40 eiro), savukārt iesniedzēja vecuma pensijas apmērs, kāds tas būtu bijis, ja nebūtu veikti grozījumi likumā “Par valsts pensijām”, 2002. gadā bija 25,09 lati (aptuveni 35,60 eiro).

2003. gada 2. jūlijā iesniedzējs lūdza VSAA pārrēķināt vecuma pensijas apmēru par uzkrāto pensijas kapitālu pēc vecuma pensijas piešķiršanas. Pēc VSAA aprēķina, pensijas kapitāla summa bija 1,93 lati (aptuveni 2,74 eiro), kas tika pievienota patiesajam pensijas apmēram 25,09 lati (aptuveni 35,12 eiro), nevis ar likumu noteiktajam. Tā kā pārrēķins neietekmēja iesniedzējam ar likumu noteikto pensijas apmēru (45 lati+ indeksācija 1,04 lati = 46,04 lati), tad VSAA Vidzemes filiāle 2003.gada 8.augustā pieņēma nelabvēlīgu lēmumu “Par pensijas pārrēķinu”, kuru iesniedzējs apstrīdēja augstākā iestādē.

Ar VSAA 2003. gada 11. septembra lēmumu 8.augusta lēmums tika atstāts spēkā, taču iesniedzējs to pārsūdzēja 2004. gada 24. maijā, vēršoties Administratīvajā rajona tiesā. 2004. gada 2. jūnijā, balstoties uz šo pieteikumu, tika ierosināta administratīvā lieta Nr.A42097604.

2004. gada 15. jūnijā VSAA iesniedza savus paskaidrojumus, kuros bija norādīts, ka iesniedzēja sūdzību par VSAA amatpersonu prettiesisku rīcību jau bija izskatījusi un noraidījusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2002. gada 5. septembrī, par ko iesniedzēja apelācijas sūdzība netika pieņemta termiņa nokavēšanas dēļ. Tādējādi 2005. gada 25. februārī Administratīvā rajona tiesa ar spriedumu noraidīja iesniedzēja sūdzību, par ko viņš iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzību Administratīvā apgabaltiesa noraidīja kā nepamatotu, taču par šo lēmumu iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību.

Ar 2006. gada 15. decembra spriedumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka tiesa nebija no VSAA izprasījusi iesniedzēja 2003. gada 2. jūlija iesniegumu par pensiju pārrēķinu, noskaidrojusi tajā izteikto lūgumu un pamatojumu, kā arī patiesos lietas apstākļus. Turklāt, Senāta Administratīvo lietu departaments secināja, ka, izskatot lietu no jauna, jānoskaidro, par kādu VSAA amatpersonu rīcību jau izspriedusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2002. gada 5. spetembrī, un vai par tādu pašu prasījumu jau nav spēkā stājies tiesas spriedums.

Izskatot lietu atkārtoti apelācijas instancē, ar 2007. gada 14. jūnija spriedumu Administratīvā apgabaltiesa iesniedzēja sūdzību noraidīja kā nepamatotu. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, bet ar rīcības sēdes lēmumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 269 iestādes
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties