27. Jūnijs 2018 11:15
Jaunumi / Tiesu prakse
Nodod jaunai izskatīšanai lietu par PMLP atteikumu atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē 22. jūnijā izskatīja pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums uzlikt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) pienākumu atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni. Augstākā tiesa atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Administratīvā apgabaltiesa spriedumā bija secinājusi, ka pieteicējam nav tiesību tikt atzītam par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 1. punktu, jo neviens no pieteicēja priekštečiem nebija Latvijas pilsonis 1940. gada 17. jūnijā. Savukārt Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punkts neesot piemērojams pieteicēja gadījumā, jo tā tēvs pieteicēja dzimšanas brīdī nebija Latvijas pilsonis. Pēc apelācijas instances ieskata, tas, ka okupācijas periodā Latvijas sūtniecība Londonā pieteicēja tēvam izsniegusi Latvijas ārzemju pasi, nav nozīmīgs apstāklis, lai atzītu, ka pieteicēja dzimšanas brīdī viņa tēvs bija Latvijas pilsonis.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka Administratīvā apgabaltiesa, vērtējot to, vai fakts, ka okupācijas periodā pieteicēja tēvam tika izsniegta Latvijas ārzemju pase, apliecina to, ka pieteicēja dzimšanas brīdī viņa tēvs bija Latvijas pilsonis, nepareizi ir interpretējusi Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Augstākā tiesa atzina, ka Administratīvā apgabaltiesa nepareizi interpretēja un piemēroja Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs lēmumu un darbību nozīmi.

Augstākā tiesa norādīja, ka Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna nav formāls princips, kura praktiskā nozīme izbeigusies līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to var secināt, ka Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Tā ir jāņem vērā arī iestādēm un tiesām, vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi.

Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs darbība bija vienīgā Latvijas valsts rīcībspējas izpausme okupācijas periodā. Dienests rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme.

Augstākā tiesa secināja, ka Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu. Turklāt šajā periodā 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību un citu normatīvo aktu piemērošana bija jāpakārto Latvijas valsts interešu izvērtēšanai pēc būtības, ņemot vērā politisko un vēsturisko realitāti.

Analizējot to, kādā veidā Latvijas sūtniecība Londonā pieteicēja tēvam okupācijas periodā izdeva Latvijas ārzemju pasi, Augstākā tiesa secināja, ka sūtniecība bija noskaidrojusi visus būtiskos faktus par pieteicēja tēva pilsonību un tā pieņēma lēmumu atjaunot pieteicēja tēva piederību Latvijas pilsoņu kopumam, izvērtējot visus šos faktus. Augstākā tiesa atzina, ka šajā gadījumā Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārvalstīs rīkojās atbilstoši Latvijas valsts interesēm un sekmēja Latvijas valsts nepārtrauktību. Augstākā tiesa arī konstatēja, ka nepastāv apstākļi, kuri liegtu piešķirt tiesisku nozīmi Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārvalstīs lēmumiem un rīcībai attiecībā uz pieteicēja tēvu. Līdz ar to Augstākā tiesa atzina, ka apgabaltiesa nepareizi secināja, ka pieteicēja dzimšanas brīdī viņa tēvs nebija Latvijas pilsonis.

Izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes, Augstākā tiesa arī secināja, ka Pilsonības likuma normas ir jāinterpretē tā, lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un likuma mērķa sasniegšanu. Tas nozīmē, ka Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis, jo Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārzemēs tās tēvam vai mātei piederību Latvijas pilsoņi kopumam atjaunoja okupācijas periodā pēc 1940. gada 17. jūnija.

Ņemot vērā Augstākās tiesas secinājumus par Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punkta saturu, bija pamats atcelt apgabaltiesas spriedumu, jo apgabaltiesas kļūda, neatzīstot pieteicēja tēvu par Latvijas pilsoni pieteicēja dzimšanas brīdī, ir ietekmējusi lietas iznākumu.

Augstākā tiesa lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu (Lieta SKA-237/2018; A420341714).

 

Informāciju sagatavoja Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

zinātniski analītiskā padomniece Dita Plepa

 

 

 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītākie jaunumi
TIESU PRAKSE
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 269 iestādes
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties