MEKLĒT ARHĪVĀ
ŽURNĀLS
VISS SATURS
ŽURNĀLS
JAUNUMI
DOMNĪCA
BIBLIOTĒKA
STUDENTIEM
AFIŠA
FOTO & VIDEO
ATRASTI 0 REZULTĀTI
NO
LĪDZ
žurnāls / Tiesību prakse
7. Jūnijs 2011 /NR. 23 (670)
Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumi Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi" ietver pilnīgu noregulējumu attiecībā uz to, kādas ziņas būvniecības ierosinātājam, iesniedzot būvniecības iesniegumu-uzskaites karti, jāsniedz par būvniecības ieceri, un likumdevējs nav paredzējis katrai pašvaldībai ieviest savu individuālu būvniecības procesa veidu, citastarp ar citu iesniedzamo dokumentu klāstu. Pašvaldība var labas pārvaldības nolūkā precizēt, padarīt personai ērtu to prasību izpildi, kas izriet no Būvniecības likuma un Ministru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumiem Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi", nevis aizstāt šo normatīvo aktu prasības ar citām vai tās pēc būtības papildināt. Turklāt nav pieļaujama jaunu prasību izvirzīšana privātpersonai ar iekšējiem normatīvajiem aktiem. Būvvaldei pirms plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas nav iespējams un nav arī tās pienākums izvērtēt būvniecības ieceres atbilstību ikvienai apbūves noteikumu prasībai. Būtībā būvvaldei ir jāizvērtē, vai noteikta veida būve, ciktāl tā precizējama no būvniecības iesnieguma-uzskaites kartes un tai pievienotā situācijas plāna, noteiktā vietā vispār ir pieļaujama atbilstoši konkrētā zemesgabala izmantošanas veidam un citām normatīvo aktu prasībām un vai būvniecības iecere ir nododama publiskajai apspriešanai. Savukārt sīkākas no teritorijas plānojuma (arī apbūves noteikumiem) izrietošas prasības būvvalde norāda plānošanas un arhitektūras uzdevumā. Tādējādi tā ir paša būvniecības ierosinātāja interese un atbildība – saskaņot visas norādītās prasības vienā būvprojektā. Tādi būvniecības ieceres rādītāji, kas neizriet no būvniecības iesnieguma-uzskaites kartes un var mainīties būvniecības ieceres izstrādāšanas laikā, vispārīgi nevar būt šķērslis plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanai. Būvvaldes uzdevums ir būvniecības ierosinātāju līdz ar plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanu informēt par prasībām, no kuru ievērošanas būs atkarīgs, vai izstrādātais būvprojekts varēs tikt akceptēts. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
12. Aprīlis 2011 /NR. 15 (662)
No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta kopsakarā ar citām tiesību normām interpretācijas secināms, ka, lai kādu māju atzītu par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, tajā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir jābūt vismaz vienam dzīvoklim, kā arī vēl vismaz vienam dzīvoklim, mākslinieka darbnīcai vai neapdzīvojamai telpai. Nav pamata uzskatīt, ka ar daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē domāta dzīvojamā māja, kurā obligāti ir vismaz divi dzīvokļi. Likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pamatā reglamentē (tostarp garantē) tieši īrnieku tiesības privatizēt savus īrētos dzīvokļus. Tomēr, ņemot vērā, ka dzīvojamās mājās ir arī telpas, kuras netiek izmantotas dzīvošanai, bet nav arī funkcionāli saistītas ar dzīvojamām telpām, likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo telpu privatizāciju" reglamentē arī šo telpu privatizāciju, apzīmējot tās kā neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas. No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta izriet, ka, lai konstatētu, vai kāda māja ir atzīstama par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, būtisks ir arī mājas statuss, proti, tai ir jābūt dzīvojamai mājai. Pēc administratīvā procesa sakarā ar nedzīvojamo telpu privatizāciju mājā uzsākšanas, mainot mājas statusu un attiecīgi iesniedzot zemesgrāmatā dokumentus par mājas statusa maiņu, iestāde nevar izbeigt tās tiesības, kuras piešķir likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Nedzīvojamās ēkas likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izpratnē ir specifiska rakstura ēkas, kas paredzētas noteiktu publisku funkciju veikšanai. Apstāklis, ka ēkā līdztekus dzīvoklim ir arī neapdzīvojamās telpas, kas var tikt izmantotas, piemēram, kā tirdzniecības telpas, nenozīmē, ka šāda ēka tādēļ vien atzīstama par nedzīvojamo ēku. ...
Pievienot mapei
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
23. Novembris 2010 /NR. 47 (642)
Valstij piederošais galvaspilsētas Stacijas laukums ir lieta, kura tāpat kā tilti un ostas kalpo sabiedrības vajadzībām. Tādējādi Stacijas laukumam ir publiskas lietas statuss. Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu. Valstij ir pienākums nodrošināt, lai tās īpašumā esošās publiskās lietas tiktu izmantotas atbilstoši sabiedrības interesēm. Sabiedrības intereses ir jāievēro gan gadījumos, kad publisko lietu var izmantot ikviens, gan gadījumos, kad publiskā lieta tiek nodota sevišķajai izmantošanai. Līdz ar to, nosakot kādai publiskai lietai sevišķi izmantojamas lietas statusu, valstij ir jāizvērtē šādas rīcības lietderība, proti, jāvērtē, vai lēmums par publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku mērķi, vai lēmums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un vai lēmums ir samērīgs ar sabiedrības interešu ierobežojumu. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts netiek atbrīvota no publisko tiesību principu, tostarp vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu, ievērošanas. Līdz ar to, ja iestāde atzīst, ka publiskās lietas nodošana sevišķajai izmantošanai ir lietderīga, tai saskaņā ar vienlīdzības principu ir jānodrošina, lai ikvienam būtu vienlīdzīgas iespējas pretendēt uz publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai. Lemjot par publiskas lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai, iestādei jāvērtē arī tas, vai ir attaisnojami publiskās lietas izmantošanu piešķirt tikai noteiktam personu lokam un vai tādā veidā netiek sniegts nepamatots valsts atbalsts kādam atsevišķam komersantam. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts pārvaldes iestāde rīkojas publisko tiesību jomā. Tādējādi uz publisko lietu nodošanu sevišķajai izmantošanai attiecas administratīvā procesa tiesiskais regulējums. Ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu. Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību nenoteikta skaita gadījumos. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai šāda veida administratīvie akti tiek dēvēti par vispārīgajiem administratīvajiem aktiem – lēmumiem, kurus likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos. Ceļa zīmju gadījumā par administratīvā akta izdevēju atzīstama iestāde, kura uzrauga satiksmes organizāciju un tās tehnisko līdzekļu izvietojumu, kā arī saskaņo šo līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu. Personai, kas nodarbojas ar taksometru pakalpojumu sniegšanu un kas vēlas, lai tiktu atzītas tās tiesības izmantot pieeju (publiskas taksometru stāvvietas veidā) Stacijas laukumā, ar attiecīgu prasību ir jāvēršas pie iestādes, kuras kompetencē ir noteikt Stacijas laukumam sabiedriski izmantojamas lietas statusu vai sevišķi izmantojamas lietas statusu. Prasība ceļa zīmju izdevējiestādei uzstādīt ceļa zīmi, kas atļauj pieeju Stacijas laukumam publiskas taksometru stāvvietas veidā, šādā situācijā nav pamatota, jo šī iestāde nav kompetenta noteikt Stacijas laukuma kā publiskas lietas pieejamības apmēru. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Skaidrojumi. Viedokļi
23. Novembris 2010 /NR. 47 (642)
2010. gada 1. novembrī spēkā stājās jaunais, Saeimas 2010. gada 26. jūlijā pieņemtais, Maksātnespējas likums.1 Ar jaunā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja 2008. gada 1. janvāra likums ar tādu pašu nosaukumu2 (turpmāk tekstā – 2008. gada Maksātnespējas likums). Lai mainītu tiesisko regulējumu, likumdevējs izvēlējās radīt pilnīgi jaunu normatīvo aktu, tādējādi paturot sev prerogatīvu normatīvo aktu īpaši piemērot jau pastāvošo problēmu (kā arī nākotnes problēmu) risināšanai. Ievērojot minēto, būtu sagaidāms, ka jaunā likuma tiesību normas būtu radītas ar īpašu rūpību un kvalitāti, lai to piemērošana būtu pēc iespējas vienkāršāka. Diemžēl jākonstatē, ka jaunais Maksātnespējas likums ir trūkumu pilns. Par to liecina kaut vai tas, ka likums jau ticis pie tā pirmajiem grozījumiem (turklāt daži grozījumi bijuši nepieciešami tikai tādēļ, ka likumā bijušas neuzmanības kļūdas), vēl pirms tas stājies likumīgā spēkā;3 turklāt tas jau pirms spēkā stāšanās ir saņēmis gana daudz kritikas. Valsts prezidents to nodeva otrreizējai caurlūkošanai, arī juridiskajā periodikā par to ir publicēts daudz kritikas. Kritizēts gan tiesiskās aizsardzības process,4 gan arī juridiskās personas maksātnespējas process,5 turklāt ir konstatēta ne vien problemātika jaunā likuma piemērošanā (līdz šim gan tikai hipotētiska), bet arī likuma iekšējās pretrunas, kas liecina par likumdevēja nepārdomātu rīcību un nekvalitatīvu darbu. Šajā rakstā autors aplūkos jaunā Maksātnespējas likuma pretrunīgumu un tā neatbilstību būtiskākajiem maksātnespējas procesa mērķiem. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Skaidrojumi. Viedokļi
14. Septembris 2010 /NR. 37 (632)
Maksātnespējas procesu un procesus, kas vērsti uz maksātspējas atjaunošanu, kā komersantiem, tā arī fiziskām personām Latvijā regulē Maksātnespējas likums,1 kas spēkā stājies 2008. gada 1. janvārī. Likums grozīts vienu reizi – 2009. gada 1. jūlijā, kad tas cita starpā papildināts ar VII1 nodaļu2 – tiesību normām par ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu. Lai arī Maksātnespējas likums spēkā ir vien nedaudz vairāk nekā divus gadus, kas tiesību normas pastāvēšanai ir ļoti īss laiks, ar 2010. gada 1. novembri spēkā jāstājas jaunam Maksātnespējas likumam, kuru Saeima pieņēmusi 2010. gada 26. jūlijā.3 Nepieciešamība pēc jaunām tiesību normām pamatota ar Latvijas Republikas saistību izpildi pret Starptautisko valūtas fondu4 un to, ka šobrīd spēkā esošās tiesību normas nepiedāvā optimālu risinājumu ar komersantu maksātnespēju saistītajām problēmām. Diskutabls ir jautājums, vai nepieciešams pavisam jauns likums vai būtu pieticis ar jau esošā likuma grozījumiem, tomēr atbilde uz šo jautājumu rakstā netiks sniegta. Raksta mērķis ir salīdzināt pašreiz spēkā esošo un jauno Maksātnespējas likumu un novērtēt, vai jaunais Maksātnespējas likums sniegs risinājumu šobrīd aktuālajām problēmām tiesiskās aizsardzības procesā. Jāpiebilst, ka rakstā salīdzinājums aprobežojas vien ar to tiesību normu pārskatu, kas attiecas uz juridisko personu tiesiskās aizsardzības procesu. Plānots juridisko un fizisko personu maksātnespējas procesa atšķirības un īpatnības iztirzāt atsevišķi nākamajos rakstos. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
24. Augusts 2010 /NR. 34 (629)
Latvijas Republikas Satversme ikvienam garantē tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp nodarīta morālā kaitējuma gadījumā. Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par tiesību aizskārumu, kas nodarīts administratīvajā procesā, paredzētas arī Administratīvā procesa likumā. Šo tiesību īstenošanu administratīvajā procesā detalizētāk regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, iestādei un tiesai ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi un izvēlētā risinājuma pamatā jābūt racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Pretējā gadījumā tiktu pieļauts patvaļas aizlieguma principa pārkāpums. Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatāms par atbilstīgu, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā. Ņemot vērā, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam, tad atlīdzinājuma noteikšanā ir izmantojami citstarp tie paši kritēriji, pēc kuriem noteic un vērtē nodarīto morālo kaitējumu. Līdz ar to morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem. Atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Jāņem arī vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs. Izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesai ir ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu. Iestādes atvainošanās kā patstāvīgs atlīdzinājums ir iespējams tad, ja aizskārums nav smags. No minētā izriet, ka smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājumam ir jābūt naudā un ka vienu pašu atvainošanos likumdevējs šādā gadījumā neuzskata par atbilstīgu atlīdzinājumu. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturtajā daļā ietvertās tiesību normas vārdiskais skanējums, no kura izriet, ka iestādes atvainošanās arī kā papildu atlīdzinājums ir iespējams vienīgi tad, ja aizskārums nav smags, vērtējams kā pārāk plašs. Var būt gadījumi, kad smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājums naudā tikai kopā ar iestādes atvainošanos ir atzīstams par atbilstīgu. Līdz ar to, piemērojot teleoloģisko redukciju, atzīstams, ka iestādes atvainošanos kā papildu atlīdzinājumu var noteikt arī smaga aizskāruma gadījumos. Saskaņā ar tiesību normām personu var aizturēt, ja tai konstatējami nepārprotami psihiski traucējumi un ja persona ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas. Gadījumā, ja policisti konstatē, ka persona uzvedas dīvaini, bet policisti kā nespeciālisti psihiatrijas jomā nevar izvērtēt, vai tas liecina par personas psihiskiem traucējumiem un vai persona ar šādiem traucējumiem var radīt apdraudējumu sev vai citiem, policisti var pieaicināt ārstu un paļauties uz tā vērtējumu. Taču arī tad policistiem jāspēj paskaidrot (kaut vai atsaucoties uz ārsta atzinumu), ka persona radīja apdraudējumu sev vai citiem. ...
Pievienot mapei
Pievienot mapei
žurnāls / Tiesību prakse
27. Jūlijs 2010 /NR. 30 (625)
Godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Katras valsts pamatu veido patriotiski noskaņoti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt valsts intereses, tajā skaitā arī cīnoties pret dažādiem agresoriem. Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā Rīgas pilsētā regulāri notiek vairāki pasākumi, kurus atsevišķas sabiedrības daļas vērtē kā nacionālā naida slavināšanu un arī kā komunisma vai nacisma ideoloģijas sludināšanu. Kopējā tiesu prakse šāda veida lietās norāda, ka tiesa atturas pārvērtēt viedokļus par atsevišķu vēsturisku notikumu nozīmi. Secinājumi, kas tiek izdarīti, analizējot vēsturiska notikuma nozīmi, var būtiski atšķirties, ņemot vērā, ka personas izvēlas dažādus vērtēšanas kritērijus. Tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta. Iestāde nevar aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar iespējamību, ka pasākuma laikā tiks pārkāptas likumdošanas prasības. Šāda pieeja kopumā novestu pie tā, ka jebkuru pasākumu varētu aizliegt uz pieņēmumu pamata. Jebkura publiska pasākuma laikā pastāv iespējamība, ka var notikt administratīvi un pat krimināli sodāmas darbības, tajā skaitā arī nacisma vai komunisma ideoloģijas slavināšana vai nacionālā un rasu naida sludināšana. Tādos gadījumos policijas darbiniekam vai pašvaldības pārstāvim ir tiesības paziņot pasākumu par slēgtu un pieprasīt, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Notikums
11. Maijs 2010 /NR. 19 (614)
Valsts pārvaldes iekārtas likums stājās spēkā 2003. gadā. Tika radīta iespējami labākā valsts pārvaldes struktūra un noteikti tās darbības pamatprincipi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijā norādīts: "Šai koncepcijai atbilstoša likuma jēga būtu radīt instrumentus valsts rīcībā, lai samazinātu [..] pārvaldes trūkumus [..] un lai iezīmētu un nostiprinātu konstitucionāli noteiktos ietvarus, kādos jādarbojas valsts pārvaldei demokrātiskā valstī." Ir pagājuši septiņi gadi, un šajā laikā ne vienu reizi vien ir runāts par valsts pārvaldes reformēšanu. Jo īpaši šīs runas kļuvušas skaļākas ekonomiskās krīzes apstākļos. Tā likusi domāt un diskutēt, tomēr nereti šīs diskusijas ir primitīvā līmenī un aprobežojas tikai ar jautājumu par kādas valsts iestādes likvidāciju. Lai rezumētu notiekošo sakarā ar valsts pārvaldes reformēšanu, minētās koncepcijas autors Egils Levits šā gada 5. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Mazajā zālē uzstājās ar referātu "Valsts un valsts pārvaldes reforma: starp destruktīvu graušanu un konstruktīvu uzlabošanu". Referāta lasījums notika uz reāla valsts pārvaldes reformas mēģinājuma fona. Šā gada 27. aprīlī atsevišķi Saeimas deputāti iesniedza grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā saistībā ar Valsts kancelejas likvidēšanu no 2010. gada 1. septembra. Grozījumi paredz, ka Ministru kabinets līdz 2010. gada 1. septembrim nodrošina Valsts kancelejas reorganizāciju, pievienojot to Tieslietu ministrijai. No 2010. gada 1. septembra Tieslietu ministrija organizatoriski nodrošinātu Ministru kabineta darbu, kā arī koordinētu un pārraudzītu Ministru kabineta un Ministru prezidenta lēmumu izpildi.1 Saeima 6. maijā šo priekšlikumu noraidīja. ...
Pievienot mapei
žurnāls / Diskusija
27. Aprīlis 2010 /NR. 17/18 (612/613)
Pētījuma "Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves" autori Sanita Osipova, Aigars Strupišs un Aija Rieba norāda: ierobežojot pārsūdzēšanas iespējas atsevišķu lietu kategorijās, vai arī atkarībā no prasījuma veida vai apmēra paveras iespējas ievērojami atslogot tiesas un atbrīvot tiesu resursus nozīmīgāku lietu izšķiršanai. Pētījumā kā pozitīvs piemērs minēts salīdzinoši nesen ieviestais modelis administratīvo tiesu darbā, kur pieteikumi par Konkurences padomes lēmumu atcelšanu tiek skatīti tikai divās instancēs (apgabaltiesa kā pirmā instance un Senāts kā kasācijas instance). Viens no šāda risinājuma iemesliem ir bijis tas, ka Konkurences padomes lēmumi tiek atzīti par profesionāli pietiekami kvalitatīviem. Ņemot vērā šo veiksmīgo risinājumu, pētījums aktualizējis jau diezgan senu diskusiju par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzības piekritības maiņu. Pētījuma autori uzsver, ka atteikšanos no apelācijas instances varētu izmantot arī attiecībā uz Uzņēmumu reģistra lēmumu pārsūdzēšanu, jo vairāk tāpēc, ka šeit turklāt pastāv arī iekšējās pārsūdzēšanas iespēja, kā rezultātā sūdzība faktiski tiek skatīta četrās instancēs (vienreiz pašā Uzņēmumu reģistrā un trīs reizes – tiesā). Šajos "reformācijas laikos" ideja par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzības piekritības maiņu kļuvusi vēl aktuālāka. Uzņēmumu reģistra administrācijas sanāksmē šā gada 22. martā tika izvērtēts iepriekš minētais priekšlikums, un šobrīd ir pieņemts lēmums atbalstīt ierosināt grozījumus likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru". Jāveic grozījumi līdzīgi kā Konkurences likuma 8. panta otrajā daļā, kur noteikts: "Konkurences padomes lēmumus, izņemot lēmumus par lietas ierosināšanu un lēmuma pieņemšanas termiņa pagarināšanu, procesa dalībnieks var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no šo lēmumu spēkā stāšanās dienas. Tiesa lietu izskata kā pirmās instances tiesa. Lieta tiek izskatīta triju tiesnešu sastāvā. Administratīvās apgabaltiesas spriedumu var pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību." Tiek prognozēts, ka iecerētās izmaiņas varētu sniegt vairākus pozitīvus ieguvumus. Lai gan pētījums un Uzņēmumu reģistra lēmums ir par piekritības maiņu, tomēr ne mazāk svarīgs jautājums ir par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pakļautības maiņu no administratīvās uz vispārējo tiesvedību. Visus ar konkrēto strīdu risināmos jautājumus izskatītu tiesa vienas lietvedības ietvaros. Šobrīd ar vienu tiesisko strīdu saistīti jautājumi tiek skatīti abās jurisdikcijās – par faktiskajiem apstākļiem vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmumu kā administratīvo aktu – administratīvajā tiesā. Tādēļ bieži vien administratīvā tiesvedība lietā ir jāaptur, kamēr nav izspriesta ar šo lietu saistīta civillieta par faktisko apstākļu vērtējumu, jo administratīvā procesa kārtībā faktiskie apstākļi netiek vērtēti. Strīds par faktiskajiem apstākļiem ir risināms civilprocesuālā kārtībā. Prasība, piemēram, par prettiesisku pilnsapulču, lēmumu un darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, ir civiltiesisks strīds, un šī civiltiesiskā strīda izšķiršana nav atkarīga no administratīvi tiesiskajām attiecībām, kas radušās ar minēto Uzņēmumu reģistra lēmumu. Tā kā likumdevējs ir paredzējis īpašu kārtību strīdu par faktiskajiem apstākļiem izlemšanai vispārējās kompetences tiesās, Uzņēmumu reģistrs ir atbrīvots no pienākuma pārbaudīt tos. Par pamatu secinājumam, ka administratīvs akts panākts ar prettiesiskām darbībām (nepatiesu ziņu sniegšana, viltojumu u. tml.), var kalpot tiesas spriedums, kas konstatē attiecīgu faktu. Tomēr jānorāda, ka tieši lielākajā daļā kā apstrīdēšanas pamatu norāda nevis valsts notāra rīcību, bet gan tieši pārkāpumus komersantu lēmuma pieņemšanā, ko nevar secināt no Uzņēmumu reģistrā iesniegtajiem dokumentiem. Šādos gadījumos ir jāapstrīd nevis valsts notāra lēmums, bet gan tieši attiecīgā komersanta pārvaldes institūcijas lēmums.1 Gatis Litvins ...
Pievienot mapei
1 ... 8 9 10 11 12 ... 21
10 20 50
REZULTĀTI LAPĀ
Rubrika
Informācija
Skaidrojumi. Viedokļi
Priekšvārds
Tiesību prakse
Domu mantojums
Vēstules
Juridiskā literatūra
Sludinājumi. Reklāma
Citu pieredze
In memoriam
Akadēmiskā dzīve
Eiropas telpā
Intervija
Notikums
No citas puses
Diskusija
Nedēļas jurists
Redaktora sleja
Numura tēma
Viktorīna
Aptauja
Tiesību politika
Viedoklis
Juristu likteņi
Jurista vizītkarte
Īsziņas
Studenta Vārds
2014. gads Latvijas tieslietu sistēmā
Atskatā un darbībā
Justīcija attīstībai
Atsaucoties uz publicēto
Jurists un kultūra
Juridiskā darba tirgus
Tiesību prakses komentāri
Tiesību prakse. Judikatūra
Grāmatas
Lekcijas
Periodika
Prakses materiāli
Mūsu autors
Tiesību nozare
Administratīvās tiesības un proc...
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu lega...
Dzīvnieku aizsardzība
Tiesu darba organizācija
Policijas tiesības
Valsts un baznīca
Civiltiesības un process
--- Darba tiesības
--- Komerctiesības
--- Konkurences tiesības
--- Patērētāju tiesības
--- Intelektuālā īpašuma tiesības
--- Īres tiesības
--- Medicīnas tiesības
--- Šķīrējtiesu process
--- Maksātnespējas process
Krimināltiesības un process
Konstitucionālās tiesības
Starptautiskās tiesības
Tiesību teorija, vēsture un filoz...
Eiropas tiesības
Tiesu iekārta
Cilvēktiesības
Sociālās tiesības
Publiskie iepirkumi
Datu apstrāde
Tūrisma tiesības
Tehnoloģijas un mākslīgais intel...
--- Mākslīgais intelekts
Pašvaldību tiesības
Apdrošināšanas tiesības
Būvniecības tiesības
Vides tiesības
Nolēmumu piespiedu izpilde
Bērna tiesības
Administratīvā atbildība
ES fondi
Starptautiskās privāttiesības
Enerģētikas tiesības
Valsts pārvalde
Profesionālā ētika
Juridiskā tehnika un valoda
Tiesību politika un prakse Covid-1...
Interešu pārstāvība
E-lieta
Pacientu tiesības
Sankcijas
Militārās tiesības
Trauksmes celšana
Tiesību prakse
Satversmes tiesas nolēmumi
Eiropas Savienības Tiesas nolē...
Eiropas Cilvēktiesību tiesas n...
Tiesu nolēmumi civillietās
Tiesu nolēmumi krimināllietās
Tiesu nolēmumi administratīvaj...
Valsts iestāžu lēmumi
--- Uzņēmumu reģistrs
--- Konkurences padome
--- Patērētāju tiesību aizsard...
--- Centrālā vēlēšanu komisij...
Atzinumi un viedokļi
--- Konstitucionālo tiesību komi...
--- Tiesībsargs
--- Citas institūcijas
Autors
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties